Broken 480

No rīta pamdodos blakus Polam. Savas rokas viņš ir aptinis man ap vēderu. Tās ir siltas, bet pats Pols vē guļ. Viņš izskatās tik mīļi, kad guļ. Es pagriezos uz muguru, bet tā, lai viņu nepamodinu. To bija ļoti ggrūt izdarīt, bet man sanāca viņu nepamodinot.
Es sāku atcerēēties katru slikto vvārdu, ko viņam teicu. Es neapzinājos kāda ir patiesība, pat necentos to noskaidrot. Esmu tāda muļķe, man pašai vajadzēja redzēt, ka kaut kas nav kā vajag, bet es tikai par sevi domāju. Esmu tāda egoiste. Pols cieta, bet es tikai bēgu no visa prom. Centos lai man nesāp, bet tādā veidā darīju sāpes Polam. Nav viegli pārciest savus pātidarījumus savus vārdus.
-Labrīt! - Pols miegaini noteica, bet es tikai pagriezu galvu pret viņu un uzsmaidīju viņam. Atkala aizgriezu galvu un skatījo s griestos. Es nevaru brigt domāt oar vārdiem, ko viņam teicu. Tas ir smagi, tas grauž. Ir sajūta, ka nogalināju kādu, es nekad nesapratīšu kā var darīt kādas sliktu. Tevi ppec tam moka sirdsapziņa.
-Par ko tu domā? - Pols klusi pajautāja, bet es tikai smagi nopūtos.
-Es atceros, katru vārdu ko teicu tev. Tas ir sāpīgi, centos tikai bēgt prom, pat nenoskaidrojot patiesību. - kluso runāju. Pols neatlaidis manu lūkojās uz mani.
-Aleksa, tā nav tava vaina. Vainīgs esmu tikai es. Es tev NNodarīju sāpes -Pols runāja. Balsī varēja just skumjas un nožēlu. Tas manas sāpēs neatvieglo.
-Pol - es gribēju ko teikt, bet Pols man to neatļāva.
-Aleksa, mokot sevi tu moki mani. Lūdzu beidz. Es nespēju noskatīties kā tu sevi vaino, zinot kā tā nav tava vaina. Z Pola jau ir piecēlies sēdus un paaugstinājis balsi. Es neko neatbildēju, tikai noskūpstīju viņu. Beidzot, tikai skūpsts manas sāpes mazliet atviegloja. Skūpsts bija pildīts ar mīlestību.
Es atrāvos un atgūlos atpakaļ gultā. Es nopūtos, laikam viņam ir taisnība. Viņš izkāpa no gultas un apģērbās.
-Es iešu taisīt brokastis, bet tu celies - Pols nokomandēja un izgāja no istabas.
Kādu laiku pavāļojos pa gultu utad izkāpu no tās. Saģērbos un gāju uz virtuvi.
Virtuvē jau ir Pols un Leila. Es viviņai mīļi uzsmaidīju un apsēdos pie galdu.
-Prieks, ka salabāt! -Leila nočukstēja ejot man garām.
-Man arī - atteicu klusā pretī un pasmaidīju. Viņa man uzsmaidīja pretī.