Broken 418

Spocēni, lūdzu komentējiet, kas jums stāstā patīk vislabāk!!!

Esmu pie sava brālēna dzīvokļa durvīm. Es minstinos pirms pieklauvēšanas, jo pēdējo reizi, kad tikāmies mēs sastrīdējāmies. Es nezinu vai viņš būs priecīgs mani ieraugot, bet es mēgināšu. Saņemos un nedroši pieklauvēju pi koka durvīm. Smagi un droši soļi nāk durvju virzienā. Durvis paveras.
Meķeļa sejā nav emociju. Taču es sāku saredzēt šoku viņa zaļajās acīs. Es lūkojos viņa acīs ar cerību. Man ir sajūta, ka viņš aizcirtīs durvis un ieies iekšā dzīvoklī atstājot mani aiz tām, taču pavisam negaidīti Miķelis mani apskauj.
-Man prieks tevi redzēt! Nāc iekšā! - viņš izskatās patīkami sajūsmināts, un tas liek man pasmaidīt. Ar nedrošiem soļiem pārkāpju pāri slieksnim. Miķelis paņem manu mēteli un pakarina to koridorā.
Es aizeju un viesistabu un apsēžos mīlstajā, brūnajā dīvānā, kas ieliecas uz iekšu. Pēc neilga laika viņš nosēžas man priekšā.
-Stāsti visu, kas ar tevi noticis! - viņš liek man darīt. Es nopūšos un pastāstu viņam visu. No tā, kā atklāju par aibildniecību, līdz Pola kāpšanai. Kad biju visu izstāstījusi, Miķelis tikai uz mani lūkojās. Lai arī viņš bija 24 gadus vecs, viņš izskatījās uz 19. Viņa blondie mati ir izpūruši. Oranžais krekls nosedz viņa labi trenēto augumu.
-Kāpēc tu nāci tieši pie manis? - Viņš pārtrauca klusuma pauzi.
-Tu esi cilvēks, kuram es uzticos. Un vēl es gribēju atvainoties par pēdējo reizi, kad satikāmies. -noteicu, kad biju novērsusi skatienu no viņa uz grīdu.
-Esmu jau aizmirsis to strīdu -viņš nopietni teica. Atccerējos, ka man ir līdzi telefons, tāpēc vēlējos apskatīties vai kāds man ir zvanījis.
Mute atkārās vaļā no šoka, kad ieraudzīju neatbildētu zvanu un sms skaitu.
32 zvani no Marka, 4 no Pola, 6 no Aleksa, 5 no Šeilas un 4 Džīnas. Ir arī 6 ziņas no Marka.
"Aleksa, kur tu esi?" ; " Aleksa, atbildi!" ; " Es uztraucos, bļābļāviens kur tu esi?" un pāppārējā tādas paašas. Es ātri uzskribelēju vienu sms.
"Mark, tā nav tava vaina. Piedod! Man vajag mieru. Nemeklē mani!" Nosūtīju.
-Marks uztraucas - Pateicu Miķelim un vāji uzsmaidīju.
-Viņš nezina, kur tu esi? -viņš nesaprašanā jautāja.
-Jā, es pagaidām negribu pie viņiem iet -viegli noteicu.
-Aizejam kaut kur? - Miķelis ppiedāvāja. Es tikai apstiprinoši pamāju ar galvu.
Mēs izlēmām iet uz kafejnīcu. Viņš aizslēdz dzīvokli un gājām prom. Netālu no kafejnīcas es redzēju Polu... Ar Ellu. Man sariesās asaras. Ak tad izdomāju, ja? Nu tūlīt es viņam izdomāšu!