Broken 395

Es skaļi aizcirtu durvis, lai viņi saprot, ka kāds viņus ir redzējis. Tas sāpēja vairāk nekā es jebkad biju iedomājusies. Asaras gāžas kā ūdenskrituma pār manies vaigiem. Pols zināja, ko es domāju par Ellu. Viņš zināja visu.
Asaras aizmigloja manas apsārtušās acis, bet es tās nenoslaucīju. Tagad man ir vienalga ko par mani domā, jo viņi nezina kā man sāp. Es pieturējos pie aukstajām margām, kas veda mani lejā uz pirmo stāvu. Lejā skaļā muzika triecās manās ausīs. Šobrīd tā nešķita patīkama, bet gan tracinoša un emocionāla.
Devos cauri cilvēku bariem, kas veltīja man savus apjukušos skatienus, taču lai kā sāpētu es to ignorēju. Es dzirdēju, ka daži mani uzrunā, bet es nepagriezos, lai veltītu viņiem savu skatienu. Nevēlējos, lai kāds to zina, bet ļoti labi saprotu, ka visi to uzzināsu, tikai jāpagaida kāda pusstunda, taču es nevēlējos šeit palikt. Nevēlos satikties ae Pola skatienu, kurā varēs redzēt varbūt nožēlu, bet galvenokārt melus. Tas nav viegli piedodams solis, ko viņš man nodarīja. Tas durās sirdī kā sīkas adatiņas, kas negrib beigt mani mocīt. Asaras slapina manu kreklu, bet es par to neuztraucos, vienkārši izeju no mājas, neņemot silto jaku, lai nenosaltu.
Labāk es tagad nomirtu, bet tas Ellai būtu tikai atvieglojums, bet man neciešamas sāpes. Ella vēlējās pPolu iegūtu, paceicās ieguva, tikai nodarot sāpes citiem.
Es negribu šeit vairs palikt, taču nevēlos, lai ved mani mājās, jo tur viss atgādina par Polu, par laiku ko pavadījām kopā. Sāpes smeldz. Nekad nedomāju, ka sāpes būs tik neciešamas, protams, zināju, ka sāpēs, taču sāp neiedomāji.
Aukstais vējš pūs uz manu kreklu, kas nu jau ir izmircis, no karstajām asarām, kas tagad ir palikušas stindzinoši aukstas. Es neņemu vērās auksto laiku, un mašīnu pīkstienus, kas vērsti manā virzienā. Tagad esmu es un manas sāpes. Es eju uz priekšu. Zinu kur man jāiet, un tur arī iešu. Iešu pie labākā drauga. Man jānoiet divi kilometri stindzinošā aukstumā, kas draud mabi nosaldēt, taču tas mani nebiedē.
Aukstums ir mazākais, ka mani tagad satrauc. Mani satrauc skola, kurā vēl jāiet divas mokošas nedēļas, kas solās mani nogalināt, tāpat kā melnā tumsa ar baltajām sniegpārslām, kas vienmērīgi krīt uz nu jau apsnigušā ceļa. Šeit ceļš nav apgaismots, bet ceļu es zinu.
Tālumā jau pamanu māju kurā dzīvo Alekss. Tieši viņa dzīvoklī deg gaisma, kas dod gaismu, mazu gaismu tumšajam ceļam, kas man jāpārvar. Es drebu un klabinu zobus no aukstuma. Ar katru soli paliek grūtāk iet, bet es cenšos. Ēkas durvis jau ir pavisam tuvu. Man tikai jānoiet daži metri, kas liekas kā kilometri, taču nu jau aukstais rokturis, kas apsaldē manu roku, atrodas manā plaukstā, kura strauji derb no lielā aukstuma.
Durvis liekas tik smagas un grūti atveramas, ka šķiet neatveramas, bet ar leilām pūlēt man tās padodas. Tagad jāuzkāpj uz otro stāvu un būšu klāt. Arī šīs durvis liekas tālas, bet aizsniedzamas.
Ar drebošu roku piespiežu zvanu pogu. Asaras nav pārstājušas līt, tās ir sākušas līt jaunā sparā. Dzirdu soļus, kas tuvojas durvīm, bet tas mani nenomierina. Klikšķis. Durvis atveras. Aleksa seja ir izbrīnīta, satraukta un apjukusi.
-Aleksa, nāc iekašā. Ak dievs, kas noticis, ka tu tāda nāc tik tālu! - Alekss runā satraukti un ātri, ievedot mani savā dzīvoklī un apsēdinot uz dīvāānu, kas lēnām palirk slapjš. Viņš ātri man padod segu un aiziet. Pēc pāris minūtēm atnācis atpakaļ iedod man sausas un tīras drēbes. Tā ir Šreilas.
-ŠŠeilas drēbes, pārvelc, aiziešu tēju uztaisīt. Es paklausu viņu, nebilsot ne vārda,jo pār lūpām nenāk neviena skaņa. Alekss aiziet, un es lēnām un prātīgi pārvelku drēbes. Manas kākājas ir apsārtušas un sāp tāpat kā rokas. Slapjās drēbes es nometu uz grīdas, bet pati ieritinos segā, ko Alekss man iedeva.
Pēc kādām piecā minūtēm viņš ienāk istabā ar divām kūpošām tējas krūzēm, vienu pasbiedzot man. Es uzreiz aplieku rokas apkārt krūzei, kas dedzina manas nosalušās rokas.
-Paldies! - klusi nočerkstu.
-Stāsti, kas ir noticis, ka tu šada nāc tik tālu- Alekss norūpējies un nopuetni man jautājā. Šis jautājums liek manām asarām sākt ritēt pār vaigiem no jauna.
-Pols - nočukstu.
-Ko Pols? - Alekss nesalrašanā jautā.
-Ar Ellu pārgulēja. - Aleksa sejā parādās dusmas un raizes par mani. Viņa krūze viņam izkrīt no rokām un viss izlīst uz grīdas. Aleksa sejā varu nolasīt šoku. Viņš neievērojos krūzi, kura ssašķīda, pienāca pie manis un apskāva. Viņš neko neteica, un vārdi šeit nemaz neiederējās.