Tātad rīt es braucu prom uz 3 nedēļām. Lai sagaidītu nākošo būs jāgaida. Ceru uz jūsu pacietību. Paldies!
Kad mēs beidzām, Džeiks man pajautāja: „Es zinu, ka tas ir par ātru, bet tu būsi mana meitene?”
„Jā,” es noteicu un apskāvu Džeiku.
„Manas cerības piepildijās,” nočukstēja Džeiks.
Es pasmaidīju un nobučoju Džeika labo vaigu.
„Cerams sniegs nav uzsnidzis. Es visu dienu gribu pavadīt ar tevi,” es cerēju.
„Šodien visas tavas vēlēšanās var piepildīties,” noslēpumaini sacīja Džeiks.
„Kāpēc tieši šodien?” es ziņkārīgi jautāju.
„Šodien ir taču Ziemassvētku vakars, rīt Pirmie ziemassvētki un parīt Otrie ziemassvētki,” viņš atbildēja.
„Man taču nav ne tev , ne vecāmiņai dāvanas. Kad vecmāmiņa atbrauks, viņu ir jāsagaida ar svētku mielastu. Mums pat egles nav,. Kāpēc tu tikai tagad to pateici?” es uztraucos.
„Es domāju tu pati visu zini,” Džeiks sacīja.
„Es vispār nesekoju datumiem. Es pagājušogad aizmirsu par savu dzimšanas dienu,” es pastāstīju.
„Nomierinies. Kamēr nesnieg aizbrauksim uz veikalu un katrs kaut ko nopirks dāvanā un priekš mūsu svētku galda. Pēc tam mežā nocirtīsim egli. Skaidrs?” jautāja Džeiks.
„Jā. Ļoti labs plāns. Braucam,” es noteicu, apģērbu āra jaku un paņēmu savu maku.
Mēs iesēdāmies mašīnā un braucām uz veikalu. Man galvā ienāca dīvaina doma.
„Piedod par jautājumu, bet tu esi pazaudējis nevainību?” es klusi jautāju.
Stulbs jautājums! Kāpēc tu pajautāji? Viņš nodomās, ka tu esi... Es nezinu, kas, bet nu...
„Jā esmu. Bet tu vēl nē, vai ne?” Džeiks tik pat klusi atbildēja.
„Nē... Tas ir jā... Nē neesmu,” es raustīju teikumu.
„Tas nekas. Tev ir 16 un man ir 18. Katrs zaudē nevainību, kad viņš vēlas un ir gatavs,” viņš mani uzmundrināja.
„Jā tiesa,” es atteicu.
Mēs atbraucām un katrs gāja uz savu pusi. Es sapirku daudz produktu un nu man bija jāpadomā par Džeika dāvanu un vecmāmiņas dāvanu. Es nopirku viņiem dāvanas un gāju uz Džeika mašīnas pusi. Džeiks jau mani gaidīja mašīna.
„Braucam tagad pēc egles,” jautāja Džeiks.
Es piekrītoši māju ar galvu un mēs braucām uz mežu. Egli mēs meklējām ilgi. Kāda bija pārāk maza, kāda bija pārāk liela, kādai nebija pietiekoši skuju. Pēc stundas mēs beidzot atradām ideālo egli. Džeiks to nocirta un mēs aiznesām to uz mašīnu. Egli mēs piestiprinājām pie jumta un braucām mājās. Egli un pirkumus mēs ienesām mājās un ārā sāka valdīt īsta sniega vētra. Elektrība pazuda, bet radijās ideja ieslēgt radio uz baterijām.
„Uzmanību! Sniega putenis var turpināties vēl divas dienas. Lūdzam visus saglabāt mieru un palikt mājās. Elektrības nebūs arī divas dienas,” radio atskaņoja paziņojumu.
Es izslēdzu radio un man iezvanijās telefons.
„Hallo?” es atbildēju.
„Eimij? Es nebūšu mājās divas dienas. Tā puteņa dēļ nevaru atbraukt mājās,” vecmāmiņa paziņoja.
„Nekas. Mēs ar Džeiku parūpēsimies viens par otru,” es mierināju vecmāmiņu.
„Jūs ar Džeiku sagājāt, ko?” jautāja vecmamma.
„Nu var teikt arī tā. Ēriks mani krāpa,” es paskaidroju.
„Cerams jums ar Džeiku viss būs labi. Atā,” sacīja vecmāmiņa un nolika klausuli.
„Vecmamma nebūs divas dienas. Puteņa dēļ viņa nevar atbraukt,” es skumji noteicu.
„Neskusmti! Viņa tiks līdz mājām,” mierināja mani Džeiks.
„Ko daram?” es jautāju.
„Nu nosākuma, lai tu neskumtu es tevi kutināšu,” noteica Džeiks un sāka mani kutināt.
„Džeik, nē,” es smējos.
Pa visu māju es skrēju prom no viņa un viņa kutināšanas. Džeiks mani noķēra no aizugures un pacēla mani gaisā.
„Džeik!” es iesaucos un smējos reizē.
Džeiks mani nolaida zemē un es pagriezos pret viņu. Es pacēlos uz pirkstgaliem un maigi noskūpstīju Džeiku. Džeiks joprojām mani skūpstot pacēla mani un turēja.
„Tu vari arī mani nolaist zemē,” es nočukstēju.
„Negribas kaut kā,” Džeiks pretojās.
Mēs atspiedāmies ar viena otra pierēm un tā skatijāmies viens otram acīs.
„Nē tiešām jau sen varēji mani laist zemē,” es smējos.
„Nu labi,” viņš noteica un nolaida mani zemē.
„Kāpēc tieši es tev patīku? Esmu divus gadus jaunāka par tevīm,” es interesējos.
„Es nezinu. Vienkārši tu man jau no pirmā acu skatiena ievēlies sirsniņā,” viņš mīļi noteica.
„Cik jauki! Tu tieši tad biji tāds kretīns. Bet tagad... tagad tevi nevar atpazīt no iekšas,” es sacīju.
„Tu man liki mainīties,” pasmaidīja Džeiks.
