„Eimij, man arī tev ir kas sakāms. Vajadzēja jau sen tev to izstāstīt,” bēdīgi sacīja Džeiks.
„Kas notika?” es vaicāju.
„Vienu dienu kempingā, kad tevis nebija blakus, mēs ar Ēriku runājām... Viņš man pastāstīja, ka viņš nav Ēriks, bet gan viņa dvīņu brālis Ernests. Ernests lūdza, lai es tev nestāstu to, jo Ernests bija biežāk ar tevi, kad tu domāji, ka tas ir Ēriks. Ēriks paprasīja Ernestu, lai tas izliekas par viņu, jo... Ēriks tevi krāpa! Tici man, Eimij. Es gribēju tev izstāstīt, bet es nevarēju,” Džeiks izstāstīja.
Es mēģināju saglabāt mieru, lai lēkme neatgrieztos, bet man negribējās ticēt Džeikam.
„No vienas puses tu nevarētu samelot, jo es neteicu, ka Ērikam ir dvīņu brālis,” es skaļi izteicu savas domas.
„Un vēl kas. Liekas es tikko tajā mājāredzēju Ēriku vai Ernestu. Man jau laikam gļuks,” viņš noteica.
„Bet tā tik tiešām ir Ērika māja. Viņš taču aizbrauca uz Austrāliju. Es tūlīt visu noskaidrošu,” es noteicu un skrēju ārā no istabas.
Es noskrēju lejā, neuzvilku ziemas jaku un skrēju uz Ērika māju. Kad pieskrēju pie durvīm, es piespiedu durvju zvanu un gaidīju, kad durvis kāds atvērs. Durvis atvēra Ēriks/Ernests. Nezinu kas, bet kāds no viņiem.
„Eimij? Ko tu te dari?” viņš jautāja.
Es ātri paskatījos uz kaklu. Putna dzimumzīme ir. Ernests.
„Ernest! Džeiks man visu izstāstīja. Vai tā ir taisnība?” es jautāju un jutu, ka kaklā sakāp kamols.
„Jā un todien, kad tev noņēma ģipsi tas nebiju es, kas skūpstijās ar citu. Bet Ēriks. Un tāda kā tu viņam ir kādas trīs. Sākumā viņš mīlēja tevi, bet pēc tam viņš atrada vēl meitenes, kas iemīlējās viņā. Viņas arī neko nezin. Es nevarēju nodot brāli. Piedod,” skumji sacīja Ernests.
„Ernest? Kas tur atnāca?” kāda pazīstama balss sauca no augšas.
„Pats atnāc, tad uzzināsi,” Ernests atbildēja.
„Paldies, Ernest,” es pateicos.
„Eim? Emm... Ko tu te dari?” Ēriks jautāja, kad nogāja lejā.
„Es zinu visu, Ērik. Un nevajag tagad te atkal melot. Es tev uzticējos un mīlēju tevi, bet tu izturējies ar mani kā ar lelli. Vairs nezvani man un nemeklē mani,” es kliedzu un tad arī aizskrēju.
Es aizskrēju uz mājām ar asarām uz acīm. Es biju dusmīga un sāpināta, bet es centos būt vairāk dusmīga, lai es nedabūtu sev lēkmi. Es uzskrēju uz otro stāvu un iebrāzos savā istabā. Džeiks joprojām tur sēdēja. Es noslīdēju uz zemesun gauži raudāju. Džeiks pieskrēja pie manis un apskāva.
„Nomierinies Eimij. Viss būs labi,” mierināja mani Džeiks.
Nākošā rītā es pamodos blakus Džeikam savā gultā. Asaras sakalta z vaiga un man kļuva vieglāk, bet manu galvu nepameta domas par Ēriku. Vienīgi mani tauriņi vēderā sāka savu darbu no kā es pasmaidīju.
„Nu redz tu jau smaidi. Labrīt,” iesaucās Džeiks.
„Labrīt. Vienkārši esmu priecīga, ka esi man blakus,” es atteicu.
„Tātad no vakardienas sarunas spriežot es tev patīku?” jautāja Džeiks.
„Tikai ne tagad par to. Labi? Es negribu par to tagad runāt. Labāk uztaisi savas garšīgās pankūkas,” es lūdzos.
„Ja jau tu gribi, uztaisīšu,” viņš atteica un piecēlās.
Viņš nogāja lejā un tik vien, kad sajutu pankūku smaržu nogāju lejā. Es uzreiz piesēdos pie galda un ēdu garšīgās pankūkas.
„Mmm... ļoti garšīgi,” es nodvesu.
„Ēd, ēd,” viņš lika.
Kad paēdu, es piecēlos un apskāvu Džeiku.
„Paldies,” es noteicu.
Pati neapzinoties iedevu Džeikam īsu skūpstu uz lūpām.
„Oi. Piedod. Es negribēju,” es nokaunējusies sacīju.
„Ja tu negribētu, tu arī neskūpstītu,” Džeiks protestēja.
Es klusēju. Mana galva bija pilnībā sajakta. Ēriku es mēģinu izdzēst no savas atmiņas, bet pagaidām man neizdodas.
„Var es noskūpstīšu tevi? Es vairs nevaru izturēt,” viņš jautāja.
Es ieskatījos viņam acīs. Acīs viņam staroja no laimes. Tā acis staro, ja cilvēks ir patiesi laimīgs. Es piekrītoši pamāju ar galvu. Viņš lēni pieliecās man klāt un pieskārās ar savām lūpām manējām. Skūpsts bija maigs un tajā pašā laikā kaislīgs. Ēriks manā prātā pamazām pazuda līdz pazuda pavisam, bet man prātā lēnām ielavijās Džeiks par ko es biju priecīga.
kolosāla daļa! 
Anyway, foršs stāsts :)