Gribu visus brīdināt, ka es piektdien braucu prom ļoti tālu un man nebūs internets. Braucu prom es uz 3 nedēļām. Es centīšos ielikt vairākas daļas un ceru uz jūsu pacietību :)
„Paldies tev. Vari tagad atpūsties. Es iešu uz savu istabu, bet jūs te iepazīstaties,”sacīja vecmāmiņa un aizgāja.
„Čau, Eimij,” viņš sacīja.
„Čau, Džeik,” es atteicu.
Jā tieši tā. Tas bija Džeiks. Mani pārņēma nelielas dusmas un es iesitu Džeikam plecā.
„Au! Par ko tas?” Džeiks iesaucās.
„Par to, ka tu uzņēmies darbā pie manas vecmammas,” es atcirtu.
„Nu piedod. Bet man vajag darbu. Un pie tam kā es varēju zināt, ka tā ir tava vecmamma?” viņš sacīja.
„Tev paveicies, ka Ēriks aizbauca uz Austrāliju,” es noteicu.
Es paņēmu savu čemodānu, bet Džeiks piesteidzās pie manis.
„Ļauj man. Es aiznesīšu,” laipni sacīja Džeiks un paņēma čemodānu.
Mēs uznācām augšā un iegājām manā istabā.
„Noliec to te,” es pavelēju.
Džeiks nolika čemodānu, kur es liku un apskatīja manu istabu.
„Un tagad klausies. Neieej manā istabā bez klauvējiena. Tu guli lejā un atceries, ka starp mums nekā nav. Mēs esam tikai draugi,” es sacīju.
„Klausos!” Džeiks atteica un izgāja no manas istabas.
„Šīs divas nedēļas būs sarežģītas,” es pie sevis nočukstēju.
No rīta es pamodos no garšīgas smaržas. Es apģērbos un nogāju lejā. Džeiks gatavoja pankūkas. Viņam virsū bija priekšauts ar rozā puķītēm un galvā bija balta pavāra cepure. Džeiks ar pannu meta gaisā pankūkas un šķībi dziedāja Teilores Sviftas dziesmu 22. Es sāku smieties no tāda skata un tad mani pamanīja Džeiks.
„Es nezināju, ka tu esi te,” viņš nokaunējies noteica.
„Dari savu darāmo tālāk, Teilor Svift,” es smējos.
Kad beidzu smieties, atradu pie ledusskapja piestiprinātu zīmīti. Zīmītē bija rakstīts:
Es aizbraucu pie savas draudzenes, kas tikko atbrauca no Londonas. Cerams drīz bušu. Džeiks tevi pieskatīs un uztaisīs pankūkas. Vēlāk aizbrauciet uz veikalu un nopērciet zemāk uzrakstītos produktus.
Vecmāmiņa
Es paēdu pankūkas un tad mēs ar Džeiku devāmies uz veikalu.
„Man patīk tava mašīna,” es noteicu, kad mēs iesēdāmies mašīnā.
„Vecāki uzdāvināja man uz 18,” paskaidroja Džeiks.
„Skaidrs. Nu un tagad ar kādu esi kopā? Varbūt ar Lanu sagāji kopā?” es interesējos.
„Nē, neesmu. Mēs ar Lanu tā arī nesagājām. Man patīk viena, bet diezvai mēs būsim kopā,” Džeiks skumji sacīja.
„Tā taču neesmu es, jā?” es jautāju.
„Nē. To ko. Nē,” Džeiks iesaucās.
„Labi. Bet uz manām mājām nevienu neved. Skaidrs?” es sacīju.
„Mēs esam klāt,” iesaucās Džeiks.
Mēs izkāpām no mašīnas un gājām uz veikalu. Paņēmām iepirkumu ratiņus un gājām meklēt vajadzīgos produktus.
„Sēdies iekšā,” noteica Džeiks.
„Nu nē,” es iesaucos.
„Tad es tevi apsēdināšu,” sacīja Džeiks un paņēma mani uz rokām.
„Džeik, nē!” es kliedzu un smējos reizē.
Viņš ielika mani ratiņos un sāka mani vizināt kā mazu bērnu. Tas bija tāds kauns, bet man nāca smiekli. Mēs braukājām pa visu veikalu, bet cilvēki uz mums skatijās kā uz trakajiem.
