local-stats-pixel fb-conv-api

Brīva no visa. 34. nodaļa6

Uz deju zāles dejoja Ēriks ar... Kā to maigāk teikt. Ar mani! Tajai meitenei bija tāda pati kleita, maska un matu sakārtojums. Tā bija Sanda. Viņi dejoja valsi, bet tad Sanda noskūpstīja Ēriku.

Tikai ne šī sajūta. Nē tikai ne atkal.

Manās acīs saplūda liels asaru daudzums. Kaklā iestrēga kamols. Sirds pukstēja tā, it kā tūlīt izleks caur muti. Krūtīs kaut kas iesāpējās. Visdrīzāk sirds. Citi cilvēki palika neredzami. Es redzēju tikai viņus divus tik tuvu un... Nē man jātiek prom. It kā izlasot manas domas pie manis pieskrēja Sofija un Katrīna.

„Eim? Tā esi tu?” jautāja Sofija.

„Jā,” izlauzās skaņa caur šņukstiem.

„Tad, kas tā ir?” jautāja Katrīna.

„Sanda. Tā ir Sanda. Viņa apģērbās tā pat kā es un tagad viņa...,” es pēkšņi izplūdu vēl lielākās asarās.

Pie mums pieskrēja Pīters un Toms. Viņi arī bija šokā, bet tad meitenes visu izskaidroja. Meitenes negribēja, lai es to redzu un gribēja mani vest prom. Katrīna palūdza puišiem, lai tie paseko, kas būs tālāk.

Sofija un Katrīna aizveda mani mājās. Mammas nebija, jo viņa aizbrauca pie savas senas drudzenes un teica, ka paliks pa nakti pie viņas. Brāļi gan bija mājās un tie pieteicās parūpēties par mani, jo meitenēm bija jāiet mājās.

„Bet Ēriks nav vainīgs. Tu to taču saproti vai ne?” noteica Ričards.

„Jā, zinu, bet vienalga šausmīgi redzēt savu puisi skūpstoties ar citu,” es noteicu un manu acu priekšā parādijās tā pati bilde.

„Labi, ka rīt ir sestdiena. Mēs tevi apkalposim un rūpēsimies par tevi,” atteica Rihards.

„Mans pirmais rīkojums. Padodiet man manu dienasgrāmatu. Un nevajag teikt, ka jūs nezinat, kur tā ir,” es sacīju.

Brāļi piegāja pie mana skapja. Viņi noņēma visas kastes, kas bija uz skapja apakšas un noņēma nelielu koka dēli. Zem tās bija jābūt manai dienasgrāmatai.

„Te tās nav,” noteica Rihards.

„Kā nav?” es jautāju.

„Nav un viss. Tikai kāda zīmīte,” noteica Ričards un iedeva man zīmīti.

Tur bija rakstīts:

Domāji, ka vinnēsi? Nu, nē. Tu laikam zini, kas paņēma tavu dienasgrāmatu. Tu atņēmi Ēriku tajai Zojai? Nu gan Eimij. Es nedomāju, ka mēs esam tik līdzīgas.

Sanda

Es jau atkal izplūdu asarās. Es neatņēmu Zojai Ēriku. Dienasgrāmatā bija apkopotas visas manas domas. Bet tagad tā ir Sandas rokās.

„Kas tur ir?” jautāja Ričards.

„Sanda. Viņa nozaga manu dienasgrāmatu,” es atteicu.

Pēc stundas es saņēmu izziņu. Es uzreiz paķēru telefonu. Tā bija no Ērika.

„Piedod, nevaru izskaidrot, bet starp mums viss beidzies,” uzrakstīja Ēriks.

Ko? Kas notika? Kāpēc?

Atkal parādijās šī jūtas. Bet vēl stiprākas nekā jebkad iepriekš. Sirds stipri iesāpējās un es nezinu, kāpēc man sāka trūkt skābekļa. Liekas to izdzirdēja mani brāļi un viņi pieskrēja pie manis. Bet viss acīs satumsa un vairs neko nedzirdēju un neredzēju.

Kad pamodos, es biju slimnīcā. Manās rokās bija ieliktas kaut kādas caurulītes un man joprojām nedaudz sāpēja sirds. Man blakus gulēja mani brāļi. Ričards no kreisās puses, bet Rihards no labās.

„Ei. Ceļaties. Ir jau rīts,” es klusi viņus modināju.

„Eimij? Tu pamodies?” jautāja Rihards slaucīdams savas acis.

„Jūs ko raudājāt?” es jautāju ieraugot viņu sarkanās acis.

„Nu, jā. Tu esi mūsu māsa, kuru mēs mīlam. Mēs jau domājām, ka tu mirsti,” sacīja Ričards.

„Ah, jūs mani mīlulīši,” es noteicu.

„Mēs izsaucām tev ātro palīdzību. Mamma ir gaitenī ar Katrīnu un Sofiju,” noteica Rihards.

„Ērika nav?” es jautāju.

„Nav. Vēl joprojām,” noteica Ričards.

„Vēl joprojām? Ko tas nozīmē?” es nesaprašanā jautāju.

„Tu guli te trīs dienas,” sacīja Rihards.

„Tik ilgi?” es sašutusi jautāju.

Abi zēni pamāja ar galvu.

Es joprojām nevarēju saprast, kāpēc Ēriks tā izdarīja. Varbūt Sanda viņam kaut ko pateica. Vai arī viņam iepatikās Sanda, kad viņš uzzināja, ka tā bija Sanda.

„Varat pasaukt mammu? Un pēc tam meitenes?” es jautāju abiem brāļiem.

Viņi izgāja no telpas un jau pēc mirkļa palātā ieskrēja mamma. Viņai arī acis bija sarkanas.

„Eimij! Manu meitiņ. Kā mēs uztraucāmies par tevi,” noteica mamma.

„Mammu! Apskauj mani,” es lūdzos.

Mēs apskāvāmies un man uzreiz kļuva labāk. Kad mēs beidzām, mamma jautāja: „Tavi brāļi teica, ka tu zaudēji samaņu un viņi izsauca ātros. Viņi nu gan malači,” atteica mamma.

„Jā, viņi kļūst pieaugušāki,” es atteicu.

„Kas notika?” jautāja mamma.

„Es nelīdzgalam sapratu. Vēlāk mēģināšu iztāstīt, kad atgūšos. Bet tagad vari lūdzu pasaukt meitenes un atstāt mūs?” es lūdzos vel vairāk.

Viņa izgāja no palātas un pasauca iekšā meitenes. Tās arī ieskrēja ar sarkanām acīm un uzreiz metās mani apskaut.

„Čau,” es klusi noteicu.

„Kā tu jūties?” jautāja abas meitenes reizē.

„Tagad jau labāk. Pastāstiet visu, ko jums pastāstīja puiši,” es skumji noteicu.

„Tu tiešām gribi?” jautāja Katrīna.

Par manu atbildi, es parādīju meitenēm Ērika sms.

„Nu, labi. Sākumā viņi nogāja malā un Sanda noņēma masku. Ēriks sadusmojās un gāja meklēt tevi, bet Sanda kaut ko pateica Ērikam. Tas viņu ļoti apbēdināja. Pēc tam viņi aizgāja un puiši viņus pazaudēja. Viss, ko mēs zinam. Bet šodien mēs nebijām skolā, gaidot, kad tu pamodīsies. Mēs varam piezvanīt Tomam vai arī Pīteram,” pastāstīja Sofija.

„Jā, piezvaniet. Lūdzu,” es lūdzos.

Katrīna piezvanīja Tomam. Viņi neilgi parunāja un tad Katrīnas acīs parādijās skumjas. Katrīna nolika klausuli un pievērsās mums.

„Nē, es nevaru to tev nodarīt,” Katrīna lūkojās manī ar skumjām.

„Katrīn, es tevi lūdzu,” es lūdzos vel vairāk un uz mana vaiga parādijās asaras lāsīte.

„Ēriks ir kopā ar Sandu,” klusi sacīja Katrīna.

80 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Vēl vienu lūdzu? emotion

2 0 atbildēt

vēl vienu

2 0 atbildēt

Nu ieliec VĒLVIENU!Tu tagad nezini cik ĻOTI es vēlētos uzzināt ko Sanda pateica Ērikam.Ārprāts,tu mani traku padari!emotionemotion

2 0 atbildēt