Piedodiet, ka tik ilgi nerakstīju. Biju Krievijā un nebija interneta. Cerams patiks 33. nodaļa. :))
Jau tuvojās masku balle. Mēs ar Ēriku neko nevarējām izdomāt saistībā par Sandu, tāpēc atstājām to kā ir. Bet man joprojām vajadzēja nopirkt jaunu kleitu un masku. Es paņēmu līdzi Katrīnu un Sofiju līdzi. Meitenēm jau bija nopirktas kleitas, bet man nē. Un man vajadzēja palīdzību.
„Ar ko tu ej, Sofij?” es jautāju skatoties uz dažādām kleitām.
„Jūs nekad neuzminēsiet,” ieķiķinājās Sofija.
„Labi. Mēs minēsim. Amm... viņš ir no mūsu klases?” minēja Katrīna.
„Jā,” noteica Sofija.
„Tātad mums klasē ir 10 puiši. Atņemsim divus, jo ar Tomu un Ēriku tu noteikti neej,” es skaļi izteicu savas domas.
„Tad palika 8. Mhm...,” domāja Katrīna.
„Labi es minēšu. Ar Denu?” es minēju.
Sofija noridoši papurināja galvu.
„Ar Ronu?” minēja Katrīna.
Sofija atkal noraidoši papurināja galvu.
„Ar Pīteru?” es ieminējos.
„Jā,” iespiedzās Sofija.
„Viņš ir jauks puisis. Pīters ar Ēriku liekas kļuva par labākiem draugiem,” es noteicu.
Es atcerējos Ēriku ar Pīteru. Izskats viņiem bija līdzīgs. Vienīgi Pīters bija nedaudz garāks par Ēriku un mati viņam bija melni.
„Eim. Man liekas es atradu tev ideālu kleitu,” noteica Katrīna, parādot man kleitu.
Es paskatījos uz kleitu. Tik tiešām tā bija it kā radīta man un masku ballei. Tā bija sarkana kleita. Tā stiepās līdz ceļiem, uz vidukļa bija melna josta un turējās kleita uz pleciem ar nedaudz platām lencītēm. Uz kleitas apakšdaļas bija tādi kā volāni, kas izskatijās ļoti skaisti, kad tie plīvoja. No priekšas bija neliels izgriezums V veidā. Es paskatījos kleitas izmēru.
Jej! Tas ir mans izmērs. Piemēri tagad to. Ātri!
Es darīju to, ko lika man iekšējā balss un aizgāju uz pielaikošanas kabīni. Es uzvilku to un tā uz manīm bija ideāla. Es izgaju no kabīnes parādīties meitenēm.
„Es taču teicu, ka tā ir ideāla tev. Tā vienkārši kliedz: Nopērc mani! Tev tā nešķiet?” noteica Katrīna.
„Jā es to pirkšu. Tagad vajag tikai atrast masku,” es atteicu.
„Atradīsim tev skaistu masku, kas piestāvētu tev šajai kleitai,” domīgi sacīja Sofija.
Kleita bija līdzīga kā filmā „Another Cinderella story”. Tāda kleita bija līdzīga Selenai Gomezai. Man patika tā filma, bet es negribēju, lai mans stāsts būtu kā Pelnrušķītei, kas aizbēga no sava prinča 12 naktī.
Mēs apstaigājām kādus 15 veikalus un beidzot atradām masku. Tā ideāli piestāvēja nu jau manai kleitai. Maska bija zelta nokrāsā un sniedzās līdz pat pašai pierei.
Mēs visas trīs izlēmām apģērbties un sapucēties pie manis. Visas paņēmām savus tērpus un uzvilkām. Puišiem mēs likam gaidīt jau ballē. Katrīnai bija gaisī zila kleita, kas stiepās līdz pašai zemei. Viņai bija augstpapēžu, sudraba kurpes, tāpēc viņa likās vēl garāka. Maska viņai arī bija sudraba, bet maziņa. Toties Sofija uzvilka violetu kleitu, kas arī tāpat kā man stiepās līdz ceļiem. Bet lencītes bija ļoti platas un ap vidukli bija apsiets sudraba josta. Sofija uzvilka sudraba laiviņas un violetu, maziņu masku.
Mēs uzvilkām kleitas un varējām iet uz balli. Mēs aizbraucam ar autobusu un atbraucām uz skolu. Es uzvilku savas sarkanās augstpapēžu kurpes un nu es bija garāka par parasto. Mēs iegājām aktu zālē un visu cilvēku skatieni bija pievērsti mums. Mēs negribējām sev tik daudz uzmanības, tāpēc mēs uzreiz nozudām pūlī. Nedaudz vēlak mēs beidzot atradām puišus. Ēriks izskatijās satriecoši! Viņam bija melnas kurpes, melnas uzvalka bikses, balts krekls ar garām piedurknēm, melna veste un tāpat kā man zelta maska. Sākumā viņš mani neatpazina, bet tad es izlēmu pajokot. Es piegāju pie viņa un noskūpstīju viņu. Viņš samulsa, atgrūda mani un noteica: „Piedod, bet man ir meitene.”
„Jā, zinu. Un tā esmu es,” es noteicu un noņēmu masku.
„Eim? Piedod, es tevi neatpazinu. Tu ļoti skaisti izskaties,” viņš vēl vairāk samulsa.
„Paldies. Tu arī,” es atteicu un uzliku savu masku atpakaļ.
„Es tevi neatpazinu, jo Sanda atnāca tādā pašā kleitā,” viņš klusi noteica.
„Ko?” es sašutusi jautāju.
„Un tādā pašā maskā,” viņš atteica.
„Kāpēc viņai neatrast kādu citu?” es skumji noteicu.
„Nezinu, bet es atceros, ka tu man apsolīji deju,” noteica Ēriks.
„Jā un starp citu es labi dejoju,” es noteicu.
„Un es ar,” atteica Ēriks.
Es paskatījos, kur palika manas draudzenes. Katrīna stāvēja ar Tomu pie ēdamā galda, bet Sofija ar Pīteru sarunājās ar dažiem klasesbieriem. Mēs ar Ēriku pienācām tur, kur dejoja arī citi cilvēki un sākam dejot. Dejojām mēs lieliski. Mēs nedejojām vienkāršu deju, bet gan liekas tango ar tādām skaistām kustībām. Visi pārējie cilvēki atkāpās un ļāva mums dejot. Pa laikam cilvēki sāka aplaudēt mums, bet mēs tikai smējāmies par to. Kad pabeidzām visi zālē sāka mums aplaudēt un svilpot. Mēs tikai pasmējāmies, paklanijāmies un gājām malā. Visi pārējie sāka dejot valsi, bet mēs izlēmām atpūsties.
„Tas bija lieliski,” Ēriks iesaucās.
„Jā, tas tiešām,” atteicu.
„Šeit ir arī karaoke? Nu es taču zinu vēl vienu tavu talantu,” viltīgi noteica Ēriks.
„Nu, nē. Es nedziedāšu. Man... man... bail dziedāt lielai publikai,” es atzinos.
„Bet tomēr tu ļoti labi dziedi,” Ēriks pateica komplimentu.
„Paldies. Es aiziešu uz vienu vietu. Tūlīt būšu,” es atteicu.
Es aizgāju uz tualeti un domāju par Sandu. Zālē es viņu vēl neredzēju un arī negribu. Labi, ka viņa mums neizbojāja deju. Tā bija lieliska. Ēriks labi dejoja un es ar. Mēs it kā radīti viens otram. Es izgāju no tualetes un tuvojos zālei. Es iegāju zālē un ieraudzīju to, ko nekad negribētu redzēt.
Tā varētu izskatīties Ērika un Eimijas deja. Skataties video.
