„Man nedrīkst teikt,” noteica Ēriks.
„Kas varbūt tik slepens starp manu draudzeni un manu puisi?” es jautāju.
Ēriks neatbildēja. Es pagriezos un gāju prom.
„Pagaidi, Eim,” iesaucās Ēriks un noķēra manu roku.
Ēriks man apstājās priekšā un neļāva nekur iet.
„Es nevaru pateikt,bet es zvēru, ka starp mani un Sofiju nekā nav. Tu man esi vienīgā,” Ēriks piespieda mani pie sevis.
„Tiešām?” es jautāju.
„Jā. Es nemeloju tev un nemelošu,” viņš atteica.
„Labi, es tev ticu,” es atbildēju.
„Nāc es tevi aizvedīšu uz vienu vietu,” noteica Ēriks.
„Labi, ejam,”es atteicu.
„Tikai aiztaisi acis,” piebilda Ēriks.
Es aizveru acis un viņš man teica, kur jāiet.
„Tikai neskaties,” iesaucās Ēriks.
Tā mēs nogājām kādu gabalu līdz mēs sākām celties pa kalnu vai, ko tamlīdzīgu.
„Kur tu mani ved?” es satraukusies jautāju.
„Tūlīt redzēsi,” sacīja Ēriks.
Mēs uzkāpām uz līdzenas vietas un Ēriks noteica: „Vari tagad skatīties.”
Es atvēru acis un ieraudzīju skaistu skatu. Tas bija skats uz kādu upīti ar akmeņiem un apkārt zaļiem kokiem. Tur, kur mēs kāpām bija mazs kalniņš un aiz kalniņa arī atradās koki. Uz kalniņa bija arī soliņš uz kura varēja sēdēt. Bet tas skats bija ļoti skaists.
„Tev patīk?” jautāja Ēriks.
„Ļoti,” es atteicu.
Mēs apsēdāmies uz soliņa un es noliku kruķus malā. Ēriks saņēma manu roku savā rokā. Viņš paskatijās uz mani un es paskatījos uz viņu.
„Es tev nekad nemelošu,” sacīja Ēriks.
„Es zinu,” es atteicu.
„Nāc šurp,” noteica Ēriks un izpleta rokas.
Es piebīdījos viņam tuvāk un apskāvu viņu. Kad beidzām apskauties, mēs noskūstijāmies. Pēc skūpsta atspiedāmies viens ar otru ar pierēm, skatijāmies acīs un smaidijām. Es noliku galvu uz viņa pleca un apviju savu roku ap viņa.
„Cik te ir labi ar tevi,” es noteicu.
„Ar tevi vēl labāk,” viņš atteica.
„Nē, ar tevi,” sacīju.
„Labi, labi mums ir labi kopā un tas ir galvenais,” iesmējās Ēriks.
„Tieši tā,” es sacīju.
Pagāja nedēļa. Bija jau jūlija beigas. Katrīna ar Sofiju joprojām bija pie manis.
„Nu, ko? Jau beidzās jūlijs,” sacīja Katrīna.
„Jā. Tik ātri pagāja divi mēneši,” piebilda Sofija.
„Vai ne,” es iesaucos.
„Katrīn, atceries?” jautāja Sofija.
„Jā, atceros,” atbildēja Katrīna un paņēma telefonu.
„Ko? Ko jūs atceraties?” es jautāju.
„Mēs atceramies par pagaišo gadu jūlija beigām. Atceramies, ka nebija, ko darīt, bet tagad esam ar tevi,” atbildēja Katrīna.
Tas bija aizdomīgi, bet es neko neteicu. No Ērika mājas izgāja Ēriks pagalmā un jau māja mums.
„Čau!” iesaucās Ēriks.
Mēs visas trīs reizē iesaucāmies: „Čauuu!”
Ēriks izgāja caur saviem un pēc tam pa maiem vārtiem. Un nu viņš jau bija te. Viņš piegāja pie manis un apsēdās man blakus uz zāles. Viņš mani nobučoja uz lūpām un es dzirdēju kā meitenes klusi izdeva skaņu „ooo”.
„Ļoti smieklīgi,” es atteicu.
Mēs iesmējāmies, bet kad apklusām es sapratu, ka Katrīna vēl joprojām neatraujas no telefona. Ēriks un Sofija bija nervozi un Katrīna arī.
„Kas tad ar jums?” es jautāju.
„Nē, nekas,” noteica Ēriks.
„Nu, labi. Kā teiksiet,” es atteicu.
„Negribi pastaigāties?” jautaja Ēriks.
„Jā, protams. Meitenes jūs ar mums?” es pieklājīgi piedāvāju.
„Nē, paldies. Mēs paliksim te,” atteica Katrīna nenovēršoties no telefona.
Ēriks palīdzeja man piecelties, iedeva man kruķus un mēs aizgājām. Mēs izlēmām aiziet uz to kalniņu. Mēs aizgajām līdz turienei un apsēdāmies uz soliņa.
„Nē, tiešām. Jūs kaut kādi nervozi,” es pēkšņi sacīju.
„Nē. Mēs neesam nervozi,” noteica Ēriks.
Un tā mēs sēdējām, runājām, apskāvāmies. Un nekas vairāk. Es daudz reizes gribēju iet prom, bet Ēriks uzstāja, lai mēs paliekam vēl nedaudz. Jau sāka satumst un, kad saule pazuda pavisam, mēs gājām prom. Mēs aizgājām līdz manai mājām un iegājām caur vārtiem. Bet tad man par pārsteigumu daudz cilvēku izleca no krūmiem un kliedza: „Daudz laimes dzimšanas dienā!”
Ak Dievs! Eimij, tu aizmirsi par savu dzimšanas dienu? Kā tas varēja būt. Un lūk par, ko runāja Sofija ar Ēriku. Par manas dzimšanas dienas ballīti.
Mana iekšējā balss teica patiesību. Es tiešām aizmirsu par to. Es pat nezināju, kurš tagad bija datums.
Tad visi cilvēki skrēja pie manis un visi nostājās vienā rindā. Visi ieraudzīja manu sejas izteiksmi un sāka smieties. Tad katrs cilvēks nāca pēc kārtas un apsveica mani. Iedeva dāvanu un gāja prom. Man rokās bija ap divdesmit dāvanām. Es pat nevarēju visus cilvēkus, kuri ir apskatīt.
„Ērik? Paņemsi manas dāvanas?” es jautāju.
„Jā protams,” viņš paņēma no manis dāvanas un nolika uz galda.
Bez dāvanām es uzreiz sapratu, ka mani viesi dejo un izbauda jautrību. Es ieraudzīju visus savus klasesbiedrus un tad ieraudzīju arī savus brāļus. Pašā centrā tie dejoja „breakdance”. Tas bija tik smieklīgi, bet viņi pamanīja, ka es uz viņiem skatos un viņi pieskrēja pie manis. Viņi mani apskāva.
„Ak, jūs mazie briesmonīši,” es mīļi sacīju.
„Tu esi nabadzīte ar savu kāju,” noteica Ričards.
„Jā tiesa. Mamma ir te?” es jautāju.
„Jā. Viņa ir virtuvē,” sacīja Rihards.
Es atstāju savus brāļus ar Ēriku un liekas viņi sāka runāt par dejām. Es aizgāju līdz virtuvei un ieraudzīju savu mammu pie plīts.
„Mammu!” es iesaucos.
„Eimij! Daudz laimes! Kas tad ar tevi notika? Kāpēc nepiezvanīji?” jautāja mamma.
„Es nokļuvu zem mašīnas. Es negribēju tevi biedēt,” es atteicu.
„Nāc, šurp,” viņa pati piegāja pie manis un apskāva.
„Mammu man tevi jāpiepazīstina ar vienu zēnu,” es sacīju.
„Jūs esat kopā? Labs zēns? Kā viņu sauc?” mammai bija ļoti daudz jautājumu.
„Tu visu tūlīt uzzināsi. Viņu sauc Ēriks,” es atteicu.
Es viņu aizvedu līdz tajai vietai, kur bija Ēriks, bet viņa tur vairs nebija. Viņš ar maniem brāļiem dejoja. Viņš ļoti labi dejoja, bet es par to nezināju.
„Tas ir viņš?” jautāja mamma.
„Aha,” es atteicu.
„Simpātisks,” ieķiķinājās mamma.
Es viņai iedunkāju ar elkoni ribās. Tad Ēriks ieraudzīja mūs un piegāja pie manis.
„Labdien!” laipni sacīja Ēriks.
„Labdien! Jūs laikam esat Ēriks,” noteica mana mamma.
„Jā, jūs uzminējāt,” atteica Ēriks.
„Jūs esat jauks zēns. Kur jūs dzīvojat?” jautāja mamma.
„Paldies. Te pat,” noteica Ēriks un parādīja uz blakus māju.
„Jūs tikko pārvācāties?” interesējās mamma.
„Jā, nesen. Mēs jau uztaisijām remontu,” atteica Ēriks.
„Cik jauki. Labi netraucēšu jums ballēties,” atbildēja mamma un aizgāja.
