Kad atbraucu mājās, ieraudzīju Ēriku un Dilanu. Viņi spēlēja basketbolu bez krekliem.
Liekas viņš tevi nemeklēja.
Es jau novērsos un iebraucu savā pagalmā, kad izdzirdēju Ērika balss: „Eim! Nāc pie mums, paskatīsies kā mēs spēlējam.”
„Nē, paldies. Es iešu mājās,” es noteicu un jau braucu tuvāk mājai.
Es dzirdēju, kā Ēriks pārkāpj pāri žogam un skrien pie manis. Es mēģināju braukt ātrāk ratiņkrēslā, bet nevarēju. Viņš noķēra manu ratiņkrēslu aiz rokturiem un atstiepa mani atpakaļ.
„Nu nē. Es tevi nekur nelaidīšu,” noteica Ēriks.
Ēriks pieliecās un noskūpstīja mani. Viņš bija sviedrains, bet man tas netraucēja.
„Tikai neaprijat viens otru! Ērik, nāc spēlēt,” iesmējās Dilans.
Es atrāvos un Ēriks aizveda līdz savas mājas pagalmam.Viņi turpināja spēli un es aizbraucu maliņā. Dilans mēģināja trāpīt bumbu grozā, bet viņam neizdevās.
„Kas tad tā met bumbu grozā?” es iesmējos.
„Tu it kā labāk vari?” sacīja Dilans.
„Ērik, padod man bumbu,” es iesaucos.
„Tu esi pārliecināta?” nedroši jautāja Ēriks.
„Jā. Padod, lūdzu,” es lūdzos.
Ēriks pameta man bumbu un es to noķēru. No tās pašas vietas es tēmēju grozā un tad metu. No diezgan liela attāluma es trāpiju grozā, bumbai nepieskaroties pie nekā. Tikai pieskaroties gaisam.
„Lūk tā tas jādara,” es sacīju.
Dilans neko neteica. Tikai skatijās uz mani ar izbrīnu.
„Un sen tu tā māki?” jautāja Ēriks.
„Sen,” es sacīju un paraustīju plecus.
Visi apklusa. Nevies neko neteica kādu krietnu laiku.
„Kāds grib padzerties?” jautāja Ēriks pēc garas pauzes.
„Es gribu,” sacīja Dilans un iegāja iekšā.
„Es labāk iešu,” es atteicu.
„Satiksimies vēlāk, labi?” jautāja Ēriks.
„Jā, labi,” es sacīju un braucu mājās.
Es aizbraucu uz mājām. Debesīs sāka paradīties tumši mākoņi. Es iegāju mājā un konstatēju, ka vecmāmiņas nav. Uz manas gutas bija tikai zīmīte uz kuras bija rakstīts: „Piedod, bet tante Lūsija nokļuva slimnīcā. Būšu pēc divām dienām.”
Es piegāju pie loga un paskatījos ārā. Ārā lija lietus un pūta stiprs vējš. Debesis bija melnas un jau tālumā palaikam debesīs parādijās zibens šautras. Es aiztaisīju aizskarus. Apģērbu siltu, baltu džemperi un siltas, adītas zeķes. Es izlēdzu visas gaismas un visas tehnoloģijas. Es paņēmu četras sveces un noliku dažādās vietās istabā. Visas aizdedzināju un ar grūtībām apsēdos uz gultas. Noliku sev zem dibena un zem kājas spilvenus. Paņēmu segu un apsedzos. No āras izdzirdēju pazibam zibens tieši pie manas mājas. Es sarāvos kamolā. Ja būt godīgai man bija bail no zibens. Tā nebija fobija, bet tomēr paniskas bailes. Kad nozibēja otrs zibens, es ātri atradu Ērika numuru telefonā.
„Hallo?” samiegojies jautāja Ēriks.
„Es zinu, ka pie tevis ir Dilans, bet tu nevari atnākt?” es lūdzos.
„Tāpat Dilans jau guļ. Tulīt atnākšu,” sacīja Ēriks un nolika klausuli.
Viņš atnāca ātri. Pat ļoti ātri. Ēriks bija slapšs un ģērbies šortos un kreklā. Viņš atrada mani paslēpusies zem segas.
„Tur ārā nezin, kas notiek,” viņš noteica.
Es klusēja un tikai skatījos uz viņu ar nobiedēto skatienu.
„Ei, kas tad tev kaiš?” viņš mīļi jautāja apsēžoties man blakus.
„Es baidos no zibens,” es noteicu.
„Nu, nu, nu. Es esmu blakus, viss būs labi,” sacīja Ēriks apskaujot mani.
„Tu esi slapšs. Tev vajag pārģērbties,” es atteicu.
„Es neskriešu atpakaļ uz mājām,” sacīja Ēriks.
„Kas teica, ka tev būs jāskrien uz mājām,” es iesmējos.
Ēriks paskatījās uz mani ar piepaceltu uzaci. Es iesmējos vēl skaļāk.
„Paņem dvieli no tā skapīša. Tuoletē noņem savas drēbes, noslaukies un vari uzvilkt manas otrās sporta bikses, ka man ir par lielu,” es nokomandēju.
Viņš paņēma dvieli un aizgāja uz tuoleti. Kad viņš atnāca, Ēriks turēja dvieli pie matiem. Viņš stāvēja manās biksēs un bez krekla. Rokā viņam bija viņa slapjās drēbes.
„Noliec drēbes uz krēsla atzveltnes un nāc šurp,” es noteicu.
Viņš nolika drēbes un tad nozibēja vēl viens zibens. Es sarāvos vēl vairāk un paslepos zem segas. Ēriks pieskrēja pie manis un apsēdās man blakus zem segas. Ēriks pievilka mani sev klāt un apskāva.
„Es varu palikt visu nakti un tad agri no rīta es aiziešu pie Dilana,” sacīja Ēriks.
„Laba doma,” es atteicu.
Mēs visu nakti negulējām, bet gan runājām. Kā jau Ēriks solīja viņš aizgāja agri no rīta uz mājām pie Dilana.
