-Wow! Kur mēs esam?-Ešlija jautāja.
-Tavā pasaulē.
-Kā tā radās?
-Mēs viņu izveidojām kopā!
-Mēs esam tikušies arī pirms tam?
-Jā.
Viņi turpināja iet uz spriekšu viņi piegāja pie ezera un Ešlija paskatijās ūdenī. Tur viņa ievēroja ka viņai ir sarkans apmetnis.
-Ej uz priekšu, jo es nevaru tālāk iet!
Ešlijai tālāk ejot viņa ieraudzīja māju un devās virzienā. Ap māju bija bija koki kam bija dzeloņi. Viņa iegāja mājā, tā bija pamesta un vientuļa. Viņa izgāja ārā no mājas un tur stāvēja kāds cilvēls, kas līdzinājās aburošam mazam zēnam. Viņam bija blondi un debess zilas acis, kas alka pēc kaut kā ko nevarēja dabūt gribēto. Viņa smaids bija skaistāks nekā citiem ko līdz šim viņa bija satikusi. Viņš bija ideāls. Bet kāpēc viņš dzīvo šeit? Vai viņš nezina par pasauli kurā līdz šim Enija ir dzīvojusi? ''Es gribu zināt, kas viņš ir, bet viņš nerunā varbūt viņam tas nepatika?'' Tā viņi stāvēja un skatījās viens otrā.Ešlija saprata, ka ir jābēg. Tāpēc viņa sāka skriet, bet nespēja, jo viņā kaut kas piesaistīja Ešliju. Viņa apstājās un viņš turpināja viņā raudzīties. Pēkšņi trusis parādījās no nezin kurienes un leca pie viņa. Pēc laika atskrēja arī vilks.
-Kas tu esi? - Ešlija sadūšojās un jautāja.
-Emīls, es zinu, kas tu esi Ešlij!
-Atvaino man jāiet!
Ešlija noteica pagriezās un aizgāja ar vilku. Vilks paskaidroja, ka viņš ir viens no šīs zemes iemītniekiem. Viņa saprata, ka ir sarkangalvīte šajā pasaulē. Ka vilks ir viņas labais varonis. Vilks un Ešlija ir no viena stāsta! Vilks viņu aiveda līdz mājām, jo Ešlijai var draudēt briesmas un vilks nevēlējās tik ātri viņu zaudēt, jo tiko bija viņu iepazinusi.
-Man laikam jājiet mājās, jo vecāki drošivien satrauksies par mani. Es rīt arī iziešu ārā, lai es uzzinātu ko vairāk par manu pasauli.
Vilks neteicis ne vērda aizgāja un ar neapmierinātību viņu pameta vienu tur.
