-Ešlija labrītiņ! Laiks doties tālāk! - Kristians viņu modināja.
Viņa pieceļas pussēdus. Pēc laika atjādzas un sāk meklēt violēto grāmatu. Viņa uzlēca kājās un saprata, ka nav tajā vietā, kur viņa atslēdzās.
-Man jādodas!
-Pagaidi! Kā tad mūsu ceļojums? - Viņa balss vairs nebija tāda kā iepriekš.
Meitene nobijās un sāka cik vien ātri skriet prom. Viņa paklupa aiz saknes un...ļoti noberza celi. Aiz sāpēm viņa sāka vaidēt. Viņa pamanija zēns tuvojas, bet tas noteikti nebija Kristians. Viņa piecēlās kājās un atkal sāka skriet. Lai kāviņa centās neizrādīt savas sāpes tās kā milzīgas vēja mutulis spiedās no viņas laikā. Viņa iespiedzās aiz sāpēm.
Lēnām un uzmanīgi viņa vēra acis vaļa un netālu no viņas stāvēja divas meitenes. Viena sarkanā apmetni, bet otra tumši zilā. Pie meienes ar sarkano mēteli sāka pulcētie mazas, zilas gaismiņas. Viņa saprata, ka tā ir burvestība. Pēc laika abas noņēma kapuces un viņa pamanīja, ka viena meitenes ir Ellas māsa, bet otra... Tā bija Elza. Ešlija pagrieza galvu uz otru pusi izlikdamās, ka guļu. Griežoties viņai bija aizvērtas acis, kad tās atvēja viņai aizcirtās elpa, jo tur bija piesiets Ēriks. ''Mēs esam, tāpēc, lai kādam ziedoties? Mēs esam tie sauktie mīlas upuri? Kurus nogalina, lai iegūtu nemirstību, bet šoreiz tas neizdosies! Lai nogalina mani ja vēlas, bet es viņu NEMĪLU!'' viņa iekšēji kliedza. Šos kliedzienus itkā sadzirdēdams Ēriks. Viņš pagriezās un sniedzās pēc meitenes rokas. Viņš bija izstiepis savu roku nu laiks Ešlijai to izdarīt, bet meitene tikai ar asarām acīs plūkojās uz viņu.
-Es domāju, ka tu piedosi mani kļūdi un dosi otro iespēju. - viņš čukstēja.
-Es tevi gaidīju visu laiku,bat tu uzzināji, ka man ir spējas un pameti mani. Vai tu nojaut cik ļoti man tas sāpēja? Vai tu esi bijis tas kuru atšuva? Protams neesi! Manas jūtas pret tevi pazuda reizē ar tevi! - viņa čukstus runāja un juta kā pār viņas vaigiem tek saldas mīlas acis. Paveroties puiša sejā viņa redzēja to pašu.
