local-stats-pixel fb-conv-api

Brīnums #250

25 0

-Kā tev patīk skats? - Hērta izklausijās ļoti piaugusi.

-Tas ir brīnišķīgs! - Ešlija teca un juta, kā atkal pār viņas vaigiem pāriet asaras. Viņa jutās aizskustināti.

''Kas ar mani notiek? Es vairs neēsmu tā piaugusī meitene, kuru nevar saraudināt!'' viņa pie sevīm domāja. ''Eš, tu vairs neēsi, bet tu...'' mazā meitene iejaucās au atkal viņas domās. ''Kāda tad es esmu?'' viņa izmisīgi centās uzzināt. ''Tu esi labāka'' viņa to patekdama novērsās no Ešijas.

-Zini mans brālis tevi mīl!

-To esmu pamanījusi, bet...

-Bet...

-Mums jājiet atpakaļ pie vņiem! - viņa centās, kaut kā izlocīties no tēmas. -Bet kā mēs tiksim lejā?

-Turies pie manis!

Ešlija pieķērās pie meitenes pleca un abas bija jau nonākušas atpakaļ uz zemes. Viņas abas gāja uz piekšu un izdomēja, ka varētu abus nobiedēt. Ešlija piegāja pie kokiem. Viņa noslēpās tā, lai viņu neredz, bet viņa redz visus. Viņa uzmeta aci uz abiem, lai izvēlētos īsto momentu, bet... viņa ieraudzīja Kristianu un Ellu skūpstoties. Viņa pameta slēpni un ātriem soļiem devās uz abu pusi.

-Kā tu varēji? Ja nepamanīji man pret tevi bija jūas!

Viņš izņēma no somas lapu un zīmuli. Viņš sāka rakstīt: ''Tu taču mani pati atšuvi untagad tu uz manīm par to mauro virsū!''

-Tātad tu to nebiji pamanījis.

Ešlija steidzās prom no turienes un ievēroja, kā viss sāk satumst. Koki noziedēt un nāle sāk izsīkt. Viņa sāka skriet, jo dzirdēja, kā viņai pakaļ kāds skrien. Viņa atrāvās, bet tik un tā turpināja skriet. Meiteni apturēja spoža gaisma, kas mirgoja starp kokiem. Lēnām un mierīgi tovojoties tai viņa ieraudzīja lielu brīvu laukumukurā neatradās koki. Viņa ieraudzija zirgu ,bet tikai pēc laika viņa saprata, ka tas ir burvīgs vienradzis.

-Eš, kur tu esi?

-Skrien ātrāk šurpu! Paga tu esi viena?

-Jā viņš palika pie Ellas.

Hērta ieraudzīja stāvam Ešliju un strauji tuvojās. Ieraugot vienradzi viņa bija ļoti pārsteikta, jo nekad agrāk nebija, ko tādu redzējusi.

25 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000