Visi klusējot turpināja ceļu. Šajā mežā nebija gandrīz nevienas skaņas, varēja dzirdēt, kā vējš svilpo. Ešlija sāka domēt par savu sapni, ko viņa vēlētos redzēt. ''Kā būtu redzēt mēnesi no kāda koka?'' kāds bija iejaucis meitenes galvā. ''Vilk?'' viņa bija ļoti lielā neizpratnē. ''Nē muļķīt, te Hērta!''
-Hērtuk! Kā tev tas izdevās?
-Nezinu es jau to māku kopš bērnības!
-Kas izdevās? - sarunā iejaucās Ella.
-Hērtuks, māk ielausies galvā un runāt ar tevi caur domām.
-Kā tu to zini?
-Tas tiko ar mani notika.
Visi pie sevis pārsprieda tiko dzirdēto. ''Manai māsai ir spējas tāpat, kā Ešlijai, bet labākas.'' Kristians cenšas visu izprast. ''Jā, brāļuk!'' viņš sāka censties cītīgi kaut, ko pateikt, bet nespēja. Ešlija tikai tagad pamanīja, ka viņa ir aizlīmēta mute. Viņa piegāja viņam klāt. Samīļoja un pie auss nočukstēja :
-Es tevi tikai tagad sapratu, es zinu, ka tu man nevarēsi atbildēt, bet piedod man lūdzu! - pār meitenes vaiga noritēja asara.
Kad Ešlija bija viņam to pateikusi visi piegāja un uztaisīja grupas apskāvienu. Un viņi turpināja.
............Pēc pāris stundām...........
-Mums kaut kur jāpmetas un jāpavada nakts! - Ella centās būt nopietna, bet drīz vien sāka smieties.
Visi sāka iekārtot mīkstu un mājīgu vietu pie dāda koka, kur blakus auga sūnas. Tur, jo sūnas ir mīkstas un uz tām varēja izgulēties tā pat, kā pie Kristiana omes.
-Eš, vai varu tevi kaut kur aizvest? - Hērta intresējās.
-Tas ir tālu? Es vienkārši negribu, lai mēs apmandāmies.
-Nē tepat.
-Tagad jājiet?
-Nu jā.
Abas meitenes piegāja pie kāda koka tad bija augstu. ''Mums tur augšā jatiek?'' Ešlija nodomāja. ''Jā seko man!'' Hērta kaut ko izvilka no kabatas un to uzbēra sev un viņai. Hērta paņēm viņu pie rokas, palēcās uhn abas traucās augšup. Viņas apsēdās uz kāda koka zara. Varēja redzēt, kā nakts nomaina dienu. Kā mēness - sauli. Tas bija neiedomājami, burvīgi, skaisti... Man nepietiek vārdu, lai to aprakstītu!
