............Pēc mēneša..........
Ešlija pārvācās uz lielāku māju pilsētā, kura bija diezgan apdzīvota. Ešlijai zvana telefons:
-Jā? - viņa iesāka.
-Sveika, mīlā! Es gribēju pateikt, ka es šodien tagad neatnākšu.
-Tu vienkārši negribi iet uz teātri!
-Tā nav! Es saproti, ka mēs ļoti maz laika pavadām kopā!
-Viss man jājiet!
-Nedusmojies saulīt!
Ešlija nolika, jo vairs klausīties viņa attaisnojumos. ''Vilk! Kas ar mums notika? Es viņam nepatiku?'' Ešlija meklēja palīdzību. ''Tu esi lieliska! Viņš vieknkārši nenovērtē!''. ''Tu domā, ka viņam varbūt ir cita?'' Ešlija gribēja zināt. ''Nē, es ļoti labi viņu pazīstu.'' Ešlija zvana telefons tas bija viņas klasesbiedrs Ēriks, kas bija Emīla draugs:
-Sveika! Man Emīls palūdz ar tevi aiziet uz teātri!
-Tu piekriti?
-Kapēc tad es tev zvanu? Es būšu lejā pie durvīm pēc desmit minūtām.
-Labi.
Eslija nolika un uzvilka melnu topiņu, rozīgi bālus svārciņus, ādas jaku un augstpapēdenes. Ātri uzkrāsojās un devās lejā. Tu stāvēja Ēriks ar rozi rokās. Ešlija bija priecīga, ka viņš izskatijās burvīgi. Viņš ieraugot meiteni sāka smaisīt un viņa acis mirdzēja. Viņš pasniedz viņai rozi. Paņēm aiz rokas un veda uz mašīnu. ''Kātev vilk šķiet es viņam patīku?'' ''Bet tu esi kopā ar Emīlu!'' ''Viņš mani vairs nemīl!'' ''Kā tu to zini?'' Eālija vairs negribēja par to runāt, tāpēc abi Enija un Ēriks sāka runāt.
Viņi norunāja visu ceļu līdz pat teātra ieejai uz balkona.
-Sēdi te, lai tu labāk redzētu.
-Paldies!
Viņa apsēdās un palūkojās un pretējo balkonu. Tur sēdēja Emīls un Izabella arī Ešlijas klasesbiedrene. Vismaz viņa varēja izmantot savas spējas, lai nolasītu Emīla domas: ''Ceru, ka Ešlija redz mani, lai varētu mani pamest! Es viņu vairs nemīlu!'' Meitene bija ļoti satriekta un izņēma ūdeni. Viņa juta ka nosarkst. Ešlija juta, ka Ēriks viņu ļoti cieši skatās. Viņa neizturēja un nolasīja domas: ''Es ceru, ka es viņai ir lauki manā sabiedrībā. Ceru ka viņa...mani mīl, jo es viņu ļoti!'' Ešlija piegāja klāt Ērikam un ļoti cieši apskāva un teica:
-Tu man simpatizē!