http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-11/653711
X
Man vajadzēja pārāk daudz laika, lai uzzinātu, kurā slimnīcā Edgars ir ievietots, tomēr, uzzinājusi nepieciešamo, es tūdaļ devos norādītajā virzienā. Pakrūtē nervozi kņudēja ziņkārība par to, kā Edgars reaģēs, kad mani ieraudzīs. Visa sāls tajā, ka es viņu pazinu, viņš mani ne. Piestāju mašīnu pie psihiatriskās slimnīcas un izkāpu no mašīnas. Atpakaļskata spogulī palūkojos uz sevi un nedaudz sabužināju matus. Novilku kleitu mazliet zemāk un, papēžiem klabot, devos slimnīcas virzienā, kur pie durvīm mani sagaidīja noraizējusies medmāsa.
-Velns, kur tu tik ilgi biji?- Daiga gandrīz man uzšņāca un, paķērusi mani aiz rokas, ievilka klusajās telpās un mums ejot, mani papēži klaudzēja pret spožo zemi,- Novelc apavus!- draudzene man aizrādīja un mēs abas iegājām kādā kabinetā, kas bija iekārtots bez jebkādas gaumes. Viss bija vienās krāsās un garlaicīgi parasts. Daiga apsēdās pie rakstāmgalda un aicināja mani piesēst sev pretim.
-Tātad, es pateikšu Robertam, ka tu esi atnākusi,- Daiga joprojām sanervozējusies teica,- Lai Dievs tev stāv klāt, ja kāds uzzinās, ka tu caur mani dari kaut kādus netīrus darījumus,- draudzene man uzsita pa roku ar plaukstu, kad es centos nočiept konfekti no bļodiņas,- Izbeidz!
-Labi, labi,- sapukojusies atteicu un atspiedos pret krēsla atzveltni,- Tikko Edgars būs ārā, no manis nebūs ne smakas, apsolu,- draudzenei teicu un Daiga nervozi pamāja ar galvu. Man aiz muguras atvērās durvis un pagriezusies es redzēju, ka telpā ir ienācis vīrietis, ap četrdesmit gadu vecumu, tērpies bezgaumīgā slimnīcas uzsvārcī.
Jēzīt, šī varētu būt bezgaumības klīnika.
-Dakteri Biedriņ, šī ir mana draudzene, viņa vēlējās jūs satikt,- Daiga piecēlās kājās un nervozi pieskārās matiem,- Es nu došos apgaitā, arlabunakti, dakter,- viņa uzsmaidīja man un izgāja pa durvīm.
Dakteris Biedriņš apsēdās Daigas vietā un sakļāva plaukstas kopā un ar interesi vēroja mani.
-ar ko man tas gods runāt?- ārstam bija zema balss un es no somiņas izņēmu dokumentus, ko pastiepu viņa virzienā,- Ak.. – ārsts paskatījās uz mani,- Prieks redzēt personu kā jūs šeit. Tikai.. kādā nolūkā?
-Šeit ir kāds man tuvs cilvēks..-
-Man ļoti žēl, jaunkundze, bet to es dzirdu katru dienu. Kamēr ārstniecība nebūs beigusies, mēs pacientus neatlaižam,- ārsta balss bija monotona un neizklausījās, ka viņam būtu žēl. Drīzāk, ka viņš būtu kā atskaņotājs, kas visu laiku saka vienu un to pašu.
-Mans tētis teica, ka jums vajagot finansējumu,- es iekodos lūpā un ar pirksta galu novilku gar galda malu. Ārsta acis mani zinātkāri vēroja,- Kā būtu ar nelielu apmaiņu? Es jums dodu finansējumu no mana tēva puses, bet jūs palaižat vaļā Edgaru Beisiku?- saraucu uzacis.
Ārsts piešķieba galvu un kādu brīdi lūkojās man acīs,- Es nedomāju, ka tas ir iespējams.
-Sasodīts, es no jums viņu pērku, kam jums vajag veselu cilvēku?-
-Neteikšu, ka viņš ir vesels. Beisika jaunskungs šodien piekāva vairākus ārstus. Viņš visu laiku bļauj un ārdās, runā aplamības. Te viņu ievietoja brālis un bez viņa rīkojuma es nevaru rīkoties citādi..-
Es smagi nopūtos un pieliku visas pūles, lai savaldītu dusmas.- Cik?- caur zobiem izgrūdu. Ārsts saminstinājās un novērsa skatienu uz savām rokām,- Cik?- paaugstinātā balss tonī vaicāju un ārsts beidzot pacēla skatienu uz mani.
-Uzrakstiet šeit,- no somiņas izņēmu blociņu un pagrūdu to ārsta virzienā. Vīrieša acis uz to skatījās, kā uz plēsēju. Beidzot viņš saņēmās, uzrakstīja skaitli un pasniedza blociņu man atpakaļ.
-Tad esam norēķinājušies,- smaidot sacīju un ieliku bloku somiņā. Piecēlusies kājās, paspiedu ārsta roku un ieskatījos ārsta acīs,- Ir vēl kas,- es piebildu un ārsts saausijās,- Edgars nedrīkst zināt, ka es par viņu maksāju. Viņš vispār neko nevar zināt. Skaidrs?- atlaidu ārsta roku, izgāju no kabineta un devos meklēt palātu, kurā Edgars bija ieslodzīts. Ilgi meklēt nevajadzēja, un, ieraudzījis mani, Edgars atplauka smaidā.
Vai viņš zināja,ka es esmu?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-13/655099
