local-stats-pixel

Black roses (4)7

 132  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-3/789273

Es nezināju, kur likties, ko darīt. Manā gultā tikko mīcījās, varbūt tā puiša spermatozoīdi bija nonākuši uz mana palaga vai spilvena, vai segas, vai pat uz zemes un sienām. Es jau nezināju, kur viņi savus priekus uzsāka. Pār manu ķermeni pārskrēja nepatīkamas trīsas jau par to iedomājoties vien. Es nevarēju iesēsties savā gultā, apsēsties uz zemes vai kaut kam skarties klāt. Manu acu priekšā tikai uzplaiksnīja ar vien košāks un košāks attēls par nule redzēto. Un vēl, kur vien skatījos, bija abu drēbes un apakšveļa. Tas bija briesmīgi. Es vēlējos kliegt un sist pa seju Betai un Lūsijai. Un arī tiem diviem, lai arī kas viņi bija. Bliezt tā, ka visi zobi birst. Mani viscaur pārņēma dusmas.

Atrāvu durvis vaļā un ielāčoju Betas istabā, kur notika jautrība. Tur arī ieraudzīju mīlniekus. Nedomājot ne par ko, es piegāju pie mūzikas centra un izslēdzu mūziku. Nevaldot savas emocījas, nekavējoties ar vādiem uzbruku Lusindai un Betai,-Ja reiz esat tik viesmīlīgas un aicināt kaut kādus izvirtuļus, tad ierādiet gultu savās istabās, ne manā!-kad to biju pateikusi, visi uzlūkoja nama mātes un iespurdzās.

Kāds no klātesošajiem puišiem pienāca man tuvāk, uzlika rokas uz pleciem un iečukstēja ausī,-Nolaid tvaiku, mazā,-viņš runāja koķetā balss tonī, kas manī vairoja vēl lielāku riebumu. Es lēnām pagriezu galvu pret runātaju, ieturēju pauzi, pasmaidīju un cieši uzlūkoju puisi.

-Mazā? Es tev parādīšu mazā!-lai gan tas tobrīd sagādāja neaprakstāmas grūtības, es runāju mierīgā balsī. Visas savas dusmas es pārmetu uz puisi, kurš man stāvēja blakus, vēl joprojām turēdams rokas man uz pleciem. Noņēmusi viņa rokas, savilkusi plaukstu dūrē, es to tēmēju pret viņa mantību un.. Jā, tas bija tiešs trāpījums. Puisis ievaidējās, viņa acis atsprāga vaļā un, ar dusmu pilnu skatienu, mani uzlūkoja.

-Es par šo dzīvokli maksāju tieši tik pat daudz, cik jūs. Tāpēc man ir tiesības jums aizliegt kaut reizi spert manā istabā kāju!- vēlreiz paskatoties uz abām meitenēm sacīju. Saņemot visu pārmetošos skatienus, es viesiem uzgriezu muguru un izgāju no istabas.

Kad biju iegājusi virtuvē un uzlikusi vārīties ūdeni, es apsēdos pie galda un ieguldīju galvu plaukstās. Nekad iepriekš dzīvē nebiju saņēmusi no citiem tādu vilšanos, bet izjutusi to biju. Es biju vīlusies sevī, bet centos to aizmirst.

Es pacēlu skatienu un nopurināju visas savas domas. Bija dīvaini sevi pieķērt lūkojam ārā pa logu uz baložiem, kuri lidinājās kopā un apsēdās uz zara. Velme tiem piebiedroties tikai auga augumā, bet tas nebija iespējams, un es to labi apzinājos.

Ķercošā tējkanna man atņēma domas, liekot piecelties kājās un noslēgt gāzi. Uzvārīto ūdeni ielēju jau iepriekš sagatavotā krūzē, kur bija iebērts kakao un neliels daudzums cukura. Es biju viena no retajiem, kuri dzēra kakao bez piena, tas ļāva vairāk sajust rūgtumu un iztēloties, ka tā ir šokolāde.

Kad sazirdēju, ka kāda papēžu klaboņa man tuvojas, es uzgriezu muguru durvīm un atkal sāku vērot skatu caur logu. Tikai tad es varēju pamanīt cilvēkus, kuri steidzās kur nu kurais. Šķita, ka viņus pat neapstādinātu priekšā krītošs koks vai garām, zibenīgā ātrumā, braucoša ātrās palīdzības mašīna, ar ieslēgtām bākugunīm un sirēnu, kas bija dzirdama pat dzīvoklī. Tad arī apjautu, ka ballīšu karalienes nav ieslēgušas atpakaļ mūziku vai arī to ir padarījušas manām ausīm nedzirdamu.

-Amand?-Beta klusi mani uzrunāja,-Piedod mums!-viņas papēžu klaboņa krita man uz nerviem,-Mēs vienkārši neesam pieradušas pie tā, ka tu esi tik pareiza. Pirms tevis ar mums dzīvoja meitene, kura bija vēl trakāka par mums,-es vēl joprojām biju ar muguru pret viņām. Kaut nemaz negribēju, iedzēru krietnu malku kakao un to noriju.

-Netēlo dievgosniņu,-Lūsija ierūcās,-Gan jau tevī ir kas tāds, ko var nosaukt par grēku,-

Es lēnām pagrizos pret viņām. Abas turēja sev rokas priekšā. Beta savus roku pirkstus bija savijusi kopā, bet Lūsija - sakrustojusi rokas zem krūtīm, kā jau Lusinda. Es noliku pusizdzerto krūzi uz galda un atkal uzlūkoju viņas,-Jums tas liekas normāli?-vaicāju, ignorējot Lūsijas izteikto piezīmi.

-Piedod,-Beta atkārtoja.

-Es jums piedošu, ja jūs abas apsolīsiet to, ka tas vairs nekad neatkārtosies,-uzsvēru vārdu abas.

-Mēs apsolām!-viņas reizē noteica, kas lika manā sejā iezagties mazam smaidam.

-Bet tev ir kāds grēks, vaine?-Lūsija nelikās mierā.

-Ir, bet tas paliks pie manis,-to sacījusi es īsi uzsmaidīju abām meitenēm un pametu virtuvi, vēl līdzi paņemot krūzi kakao.

-Tu mums nepievienosies?-Beta, man aizejot, vaicāja.

-Varbūt.-klusi atbildēju un iegāju savā istabā.

* * *

Sestdiena. Deviņi no rīta. Pirmā darba diena.

Es atvēru tējnīcas durvis un ieelpoju dzestro gaisu, pēc kura biju noilgojusies. Uz ielas nebija manāma neviena dzīva dvēsele, gan jau tāpēc, ka tika kārtīgi izbaudīta piektdiena.

Kā jau vasaras sākumā, rīts bija patīkami vēss, vējš nebija jūtams. Būtu domājusi, ka tā nemaz nav, ja tas viegli nešūpotu koka zarus.

Kad biju aizvērusi tējnīcas durvis, mani pārņēma miers, sejā atplauka smaids. Ja Lailai bija taisnība, tad šī diena būs vēltīta pārdomām par šo necilo tējnīciņu – nodomāju un iesoļoju dziļāk telpā. Caur logiem iekšā lauzās saules stari, kas apspīdēja visu mājiņu.

Man bija jāizdomā ģeniāls plāns, ko iesākt ar vietu, par kuru tik daudzi bija aizmirsuši. To varēja padarīt par vietu, kur cilvēki stāvētu garās rindās, lai tikai tiktu iekšā un apskatītu to.

Kāds atrāva vaļā durvis, liekot tām ar bukšķi atsisties pret sienu un vērties ciet, un ielāčoja iekšā, uzsaucot,-Piparmētru tēju!-to sacīja kāds puisis, man atlika tikai piekrītoši pamāt ar galvu un žigli doties uz savu vietu aiz letes. Kā mācīja Antons – ja nekas nav salauzts, nav par ko sūdzēties.

-Ar divām karotēm cukura, un uzlej vēl vēsu ūdeni pa virsu, Laila!-es pacēlu skatienu uz puisi. Mans acu skatiens vai gluži izkliedza jautājumu – Laila, puis?

-Uuu, jauniņā. Piedod, nezināju,-viņš iesmējās,-Esmu te biežs viesis, ceru, ka nepadomāji, ka esmu kāds izlutināts runcis. Es tikai labi zināju Lailu, tāpēc bija pierasts ierasties kā princim,-

-Saprotu,-nomurmināju un uzliku vārities ūdeni.

-Neesi sevišķi runīga. Vai arī kautrīga. Lai nu kā, bet es esmu Alens,-gaišmatainais puisis man sniedza roku.

-Amanda,-iepazīstināju ar sevi un paspiedu pasniegto roku.

-Prieks iepazīties,-viņš jau atkal skaļi iesaucās un iesmējās, atklājot vaigos bedrītes. Par atbildi es tikai atsmaidīju pretī un pasniedzu viņam tasi tējas.

-Kūciņu?-

-Nē, es saldumus neēdu. Nu, ēdamus,-viņš nevainīgi pasmaidīja un iemalkoja tēju.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-5/789377

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Iesaku šo "-" atdalīt ar atstarpēm (pirms un pēc).

To divu meiteņu atvainošanās izklausījās kaut kādas tādas jocīgas (precīzāk tie pārmetumi).. ar tādu nelielu wtf momentu.

Un tas puisis kafejnīcā - tas bija konkrēts "wtf". No kurienes tie teksti viņam? Pilnīgi bez pamatojuma. 

 2  0 atbildēt
emotion pagaidām
 0  0 atbildēt