http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-14/790539
Tam beidzot bija jābeidzas. Šīs sajūtas grauza mani no iekšienes. Svešinieks mani nepameta, viņš visu laiku bija blakus, to nevarēja nejust. Pat brīžos, kad viņš nebija redzams nekur tuvumā, mani nepameta sajūta, ka viņš ir tuvu, ka vēro mani, ka netaisījās atkāpties.
Es saņēmu visus savus spēkus, drosmi, sakopoju domas, kas bija neizsakāmi grūti, un devos vīrieša virzienā, atstājot Jūliju vienu. Meitene bija neizprašanā, viņas acis pavadīja ik katru manu soli. Es zināju, ka pirms aiziešanas bija jāpaskaidro, kas ir manā prāta, ko grasos darīt un kur galu galā dodos, bet tas aizņemtu pārāk daudz laika.
-Kur tu ej?-viņa vaicāja. Es neko neatbildēju.
Mana sirds dauzījās kā negudra, šķita, ka tā izlēks āra pa muti. Man bija neizsakāmi bail. Un es pat nezināju, no kā īsti. Vai man bija bail no tā, ka viņš varētu atkal pazust, un man nebūtu iespēja viņu uzrunāt? Vai arī man bija bail, ka viņš man atbildētu, un patiesība spētu mani sagraut? Bet es centos to ignorēt, jo tās jau nebija vienīgās manas domas.
Patiesībā, es pat nezināju, kāds ir mans iemesls, lai es vispār dotos pie viņa, lai uzrunātu. Vai es patiešām būtu gājusi pie viņa, lai uzzinātu, kāpēc viņš ir tik biežs viesis manām acīm? Nē, tas būtu bijis muļķīgi. Pārāk muļķīgi.
Mani papēži klabēja, ejot pa betonēto grīdas segumu, kas lika maniem soļiem kļūt pamanāmākiem. Mana mute vienā brīdī kļuva pa visam sausa. Nebija siekalu, ko norīt, uztraukuma dēļ. Manas kājas viegli drebēja, neļaujot man iet ierastajā gaitā. Tā bija kļuvusi nelīdzena, un ik uz soļa likās, ka kritīšu. Kājas ik pa brīdim ķērās vienai aiz otras, kas likās tik muļķīgi, jo pratu staigāt ar augstpapēžu kurpēm.
Es piegāju pie vīrieša, kurš jau atkal bija ģērbies melnajā uzvalkā, ar melnu kreklu apakšā, glīti sakārtotu tauriņu, kurš bija vēl izteiksmīgāk melns, kā pārējais apģērbs un šķita lieks. Kājās pārmaiņas pēc bija lakādas kurpes, kas ļāva viņa tēlam kļūt kaut vai par kripatu maigākam.
Uz viņa sejas rēgojas bārdas rugāji, kuri no attāluma izskatījās pēc tūkstošiem mazu adatiņu, kuras rotātu viņa seju, kuru jau rotāja sīkas grumbiņas ap acīm un lūpu līnījām.
Viņa tumšas acis uzlūkoja mani. Tuvumā tajās raugoties bija neticami, bija sajūta, ka skatos bezdibenī, kas rauj mani līdz. Vīrieša biezās, garās skropstas tikai lika viņa acu skatienam kļūt drūmākam, bet biezās uzacis – draudīgākam. Viena matu šķipsna krita viņa acīs, tāpēc vīrietis ar vieglu rokas kustību to pieglauda paredzētajā vietā, uz īsu mirkli novēršot skatienu no manis.
Uz manām rokām bija parādījusies zosāda, paceļot katru spalviņu uz manas ādas, bet man vairs nebija bail. Es vairs neizjutu tās nepatīkamās emocijas, kas pārņēma ik reiz, kad ieraudzīju viņu. Mani bija pārņēmis satraukums.
Vīrietis atkal ielūkojās manās acīs un pasmaidīja. Tas bija kas jauns.
-Sveika, Amand,-vīrietis beidzot sacīja. Viņa sveiciens sagrāva manu pamatu zem kājām.
Šķita, ka tuvošos zemei, saaugšu ar to un nekad no tās nešķiršos. Viens vārds spēja mani satricināt vairāk kā tas, ko uzzināju par savu pagātni. Vīrietis zināja manu vārdu. Kā tas vispār bija iespējams? Vai to biju klaigājusi pa ielu? Vai arī jau agrāk vīrietis bija man tik tuvu?
-Paskat, ir jau tavs izlaidums. Kur gan palikusi tā mazā meitene, kas strīdējās par saldējuma vajadzību pirmajā klasē?-viņš iesmējās un sakrustoja rokas zem krūtīm, parādot sudraba gredzenu uz labās rokas zeltneša. Tā nebija tikai nieka stīpiņa, bet varena izmēra riņķis, kuram iegravēts kaut kas man pa visam neskaidrs.
Es nespēju bilst ne vārdu. Arī šķita, ka tie būtu lieki, jo nespētu neko sakarīgu pateikt. Tikai truli blenzu uz vīrieti, kurš, cik varēju noprast, nevēro mani no tā brīža, kad aizbrauca Jūlija, tas ir bijis arī agrāk.
-Kā jūs zināt manu vārdu?-beidzot spēju vaicāt. Jautājums bija pa visam kluss, jo grūti nāca pār lūpām. Zosāda nebija pametusi manu ādu, kas lika vien pāriet pāri aukstiem drebuļiem.
Visa omulība, ko sajutu pirms brīža, bija zudusi. Man bija vēl nepatīkamāka viņa klātbūtne kā jebkad agrāk.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-16/790750
