local-stats-pixel

Bezgalīgā dzīve. 7.nodaļa.1

 70  0

Smagās metāla durvis atvērās un pa tām iesoļoja Mareka vecāki un Rainers. Katrīna pasmaidīja un ar roku aicināja jaunos biedrus pievienoties galdam. ‘’ Atkārtošu piedāvājumu. Enija pievienojas tumsas spēkiem, un mēs aizmirstam visus šos atgadījumus. Ko sakāt? ‘’ Mareka mamma pacēla roku. ‘’ Jā, lūdzu!’’ Katrīna aicināja viņu piedalīties diskusijā. ‘’ Man Tev ir cits piedāvājums. Tu vari pie sevis ņemt mūs ar Semu. ‘’ Katrīna pamāja un brīdi klusēja, it kā pārspriežot galvā dzirdēto. ‘’Un kas notiks ar Eniju un Mareku?’’ Sems, beidzot zinu kā sauc Mareka tēti, ierunājās. ‘’ Viņi varēs iet, un Tu viņus liksi mierā. Ko saki? Mēs taču esam pieredzējušāki nekā Enija. ‘’ Katrīnai acīs iedegās liesmiņa, arī viņas acis bija brūnas. Savādi... ‘’ Piekrītu!’’ viņa iebļāvās, un es iekritu lūkā, kas pavērās zem manis.

Es biju iekritusi uz.. uz zemes?! Kā tas var būt, es taču kritu uz leju? Paskatījos apkārt, pļava un mežs. Pie meža redzēju cilvēka siluetu, tas noteikti ir Mareks piecēlos un aizskrējos pie viņa. Biju jau nonākusi pie viņa kad puisis pagriezās. Tas nebija Mareks. ‘’ Ooo, sveika skaistulīt! ‘’ viņš ieteicās, pagriežot galvu pret mani. Puisim bija tumši brūni mati un tumšas acis Viņš bija skaists. ‘’ Sveiks..’’ atbildēju un notupos turpat zāle, blakus viņam. Galvā sāka uzplaiksnīt visādas, pārsvarā sliktas domas.. Es nezināju, kur es esmu. Es nezināju, kur ir Mareks. Es nezināju kas ir šis puisis. Un es nezināju kas vispār notiek... No visām šīm domām man gribējās kliegt, bet es nespēju.. Es sāku raudāt, muļķīgi, es esmu ļoti muļķīga. ‘’ Kas noticis, mazā? ‘’ Puisis, laikam ievēroja, ka es raudu un piecēlās sēdus. ‘’ Garš stāsts. Bezgalīgs..’’ Puisis pabīdījās man tuvāk. ‘’ Izstāsti, paliks vieglāk. Ā, starp citu, mani sauc Artūrs. ‘’ Paskatījos uz viņu, viņš tiešām gribēja palīdzēt. ‘’ Enija. ‘’ biju beigusi raudāt un piecēlos kājās. ‘’ Kas šī par vietu? ‘’ Artūrs arī piecēlās un nostājās man blakus. ‘’ Mežs, mazā, mežs. ‘’ pamāju ar galvu un pasmaidīju, viņš noteikti domāja, ka esmu stulba. Sāku iet uz priekšu iekšā mežā, prom. ‘’ Kur tu?’’ Artūrs jau bija paspējis pieskriet pie manis. ‘’ Es nezinu, man vajag tikt ārā no meža. ‘’ Artūrs paņēma manu roku. ‘’ Pagaidi, mazā. Pasēdēsim vēl brītiņu te. ‘’ pamāju ar galvu un paraudzījos apkārt te neviena nebija. ‘’ Ko skaties apkārt? Padomā kas slikts? ‘’ Artūrs panāca man tuvāk. ‘’ Nē, pētu apkārtni. ‘’ Pasmaidīju. Iepletu acis. ‘’ Hei, paskaties tur! ‘’ norādīju Artūram ar roku meža krūmāju, tur nekā nebija. Gribēju viņu paķircināt. Artūrs pagriezās un dēļ man smīniņa, saprata, ka ir izjokots. ‘’ Ak, Tu!’’ viņš iesaucās un panāca man tuvāk. Izbāzu mēli un gribēju mukt, bet viņš mani saķēra savās skavās un noskūpstīja.

Pēkšņi kāds pārdabisks spēks viņu atrāva no mani un iemeta zālē. No krūmiem izlīda Mareks. ‘’ Kā Tu uzdrošinies skūpstīt MANU meiteni?’’ Viņš tik ļoti uzsvēra vārdu `MANU`, ka gandrīz sāku smieties, bet tikai gandrīz. Artūrs izskatījās apjucis. ‘’ Viņa neteica, ka ir kopā ar tevi!’’ Mareks pagriezās pret mani un pasmaidīja, atbildēju viņam ar smaidu. Viņš atkal pievērsās Artūram. ‘’ Tik un tā tas Tev nedeva tiesības noskūpstīt viņu!’’ pārbolīju acis. ‘’ Neuzvedieties taču kā piecgadnieki. Es taču neesmu mirusi. ‘’ Mareks nospļāvās zaļajā zālē. ‘’ Tā tikai vēl trūka, Tu pat nespēj iedomāties ko es ar viņu izdarītu.’’ Artūrs piecēlās un sāka slaucīt bikses no zāles traipiem. ‘’ Labi mazā, es iešu. Negribu iekulties nepatikšanās. Čau!’’ Pasmaidīju. ‘’ Čau! ‘’ Mareks viņu izmēdīja, viņš bija tik mīļš, kad bija greizsirdīgs. Piegāju pie viņa un apķēru. ‘’ Ja es nebūtu atnācis viņš būtu.. labi, neko ‘’ Pasmējos. ‘’ Viss taču ir kārtībā.’’ Mareks pamāja un pieglaudās pie manis.

Šonedēļ atsākās skola, es ļoti, ļoti negribēju iet uz skolu. Pamodos agri. Slikta zīme. Nesaprotu kāpēc vispār šī nedēļa pirms Ziemassvētkiem bija brīva? Tūlīt atkal būs brīvlaiks. Šodien izlēmu uzvilkt ko īpašu, bet atverot savu skapi konstatēju, ka tur nav nekā. Parakņājos dziļāk savā skapī un atradu spilgti zaļu kleitiņu. Uzvilku to un melnas laiviņas, tas saskanēja ar kleitas melno jostiņu. Matus biju salakojusi un iespraudusi pušķīti. Nesaprotu kādēļ es tā uzpošos, citreiz taču man bija pilnīgi vienalga kā es izskatos. Labi, vienalga. Paskatījos ārā pa logu, ak dievs! Beidzot bija uzsnidzis sniegs! Noskrēju, lejā paēdu brokastu pārslas ar pienu, aši iztīrīju zobus un lejā jau atskanēja Mareks skaļā pīpināšana. Noskrēju lejā pa kāpnēm, uzvilku savu melno jaku un izskrēju ārā. Ieskrēju tieši Mareka skavās. ‘’ Sveiks!’’ Mareks mani nopētīja. ‘’ šodien kādi svētki, tāda uzposusies? ‘’ atcerējos par somu un ieskrēju atpakaļ mājā. Paņēmu savu zilo nike somu un izgāju ārā. Biju pieradusi dzīvot ar vecākiem, bet nekas durvis vismaz es aizslēdzu! ‘’ tev nepatīk mana kleita?’’ Mareks sašuta un tad atcerējās savu jautājumu. ‘’ Patīk! Jaukas pārmaiņas. Ejam?’’

Kad ienācu skolā es biju šokā. Izrādās visu šo laiku skolā bija norisinājies remonts, un tagad tā izskatījās vienkārši fantastiski! Pirmā bija matemātika, Marekam ķīmija. Iegāju klasē un kā vienmēr apsēdos pēdējā solā. ‘’ Gribēju jūs iepazīstināt. Jauns skolēns jūsu klasē. Nāc šurp.’’ Skolotāja apsēdās pie sava galda, un pa durvīm iegāja puisis. Ak nē, Artūrs. Viņš pamāja visiem un aizgāja apsēsties man blakus. Klasē bija ļoti daudz brīvu vietu, bet nē viņš ņem un apsēžas tieši blakus man. ‘’ Sveika, skaistulīt!’’ viņš izskatījās pavisam mierīgs, es biju dusmīga uz viņu. ‘’ Čau, Artūr. Tu neteici, ka mācīsies šeit.’’ Artūrs pārbolīja acis. ‘’ Tu nemaz neprasīji. Vai šeit mācas arī Mareks?’’ paskatījos apkārt un visi novērsās, es tāpat zināju, ka viņi visi klausās. ‘’ Jā, tikai b grupā. ‘’ Artūrs pamāja un rakājās pa manu somu. ‘’ Ko Tu dari?’’ es sašutusi viņam uzsaucu. ‘’ Neko, tev ir zīmulis?’’ Artūrs ieskatījās man acīs, es nenovērsos, tikai iedevu viņam zīmuli. Viņš izaicinoši pacēla vienu uzaci. ‘’ Gribi atkārtot to, kas notika pļavā. ‘’ redzēju, ka visa klase saspicē ausis. Sāksies baumas. ‘’ Mareks tevi nositīs, ja Tu mani vēlreiz noskūpstīsi. ‘’ Artūrs paliecās man tuvāk. ‘’ Es no viņa nebaidos. ‘’ Viņš jau gribēja liekties pie manis, bet es uzliku roku uz viņa kakla. ‘’ Ne jau klasē.’’ Artūrs attapās, kur mēs atrodamies un izlikās, ka nekas nebūtu noticis. Tieši šī īpašība man viņā nepatika.

Bija pusdienlaiks. Visas šīs stundas Artūrs sēdēja ar mani un neatkāpās no mani ne soli. Tas bija kaitinoši. Mareks jau sēdēja pie mūsu galdiņa. Parasti mēs pie tā sēdējām divatā, bet tagad Artūrs vilkās man pakaļ. Piegāju pie galdiņa un parādīju Marekam savu roku, kas nobrauc gar manu kaklu, viņš tikai iesmējās. Nelietis. ‘’ Kā pagāja pirmās stundas?’’ Apsēdos pie galdiņa un sāku knibināties ap savu bulciņu. ‘’ Labi un tev?’’ Artūrs visu laiku sēdēja ar mums. Viņš nemaz nedomāja iet prom? ‘’ Arī labi.’’ Mareks pasmaidīja un padzērās savu apelsīnu sulu. ‘’ Ko mēs šodien darīsim?’’ Mirkli padomāju un tad atcerējos, ka dzīvoju viena. ‘’ Es dzīvoju viena, atceries?’’ Mareks tikai pamāja un saprata manus nodomus. ‘’ Kad būs tavu vecāku kāzas? ‘’biju pavisam aizmirsusi, mamma pagājušajā mēnesī teica, ka pēc divām nedēļām. ‘’ Es nezinu.’’ Paskatījos apkārt. Kur bija Rainers un Katrīna, jeb skolā Karlīna. ‘’ Kur ir Rainers?’’ Mareks paskatījās apkārt. ‘’ Nezinu, neesmu viņu redzējis kopš tās reizes, nu, tu atceries.’’ Pamāju ar galvu un gribēju jau jautāt par viņa vecākiem, bet Artūra klātbūtnē viņš man neko nestāstīs. ‘’ Un Katrīna vai Karlīna? ‘’ Mareks nosmējās. ‘’ Viņa te nemaz nemācījās, tikai gribēja tevi dabūt rokā. ‘’ tas bija dīvaini, man bija ļoti dīvaina sajūta. ‘’ Vai tās ir beigas? Viņa vairs neatgriezīsies pēc manis? ‘’ Mareks tikai paraustīja plecu un lūkojās ārā pa logu. Noskanēja zvans, es negribēju sportu.

Stunda jau bija sākusies, bet es sēdēju ārā uz soliņa. Pie manis piegāja Artūrs. Viņš mani izseko vai kā. ‘’ Čau, maziņā. ‘’ Pasmaidīju un norādīju uz brīvo vietu sev blakus. ‘’ Kāpēc neesi sportā? ‘’ Artūrs paraustīja plecus. ‘’ Kāpēc Tu neesi?’’ Arī paraustīju plecus un sāku smieties. Mēs esam tik līdzīgi, bet tomēr atšķirīgi. ‘’ Par ko tu smejies?’’ Artūrs atkal ieskatījās tieši man acīs. Un es atkal nespēju novērsties, kā vienmēr. ‘’ Nezinu..’’ Tas bija vienīgais ko varēju izspiest caur lūpām. Man patika Artūrs, bet nē. Es mīlu Mareku. Bet man patīk Artūrs un varbūt tomēr... Nē. Nevar. Viss. Artūrs vēl joprojām skatījās uz mani, un es turpināju cīņu savā prātā. Viņš pieliecās man tuvāk, bet lēnām un gaidot vai neatraidīšu viņu. Es biju pārāk aizdomājusies, lai saprastu, ko viņš grasās darīt. Es turpināju skatīties viņam acīs un sīkās balstiņas manā galvā jo projām ķīvējās. Artūrs pasmaidīja, saņēma manu seju savās plaukstās un atkal noskūpstīja. Tas nebija kā toreiz pļavā, bailīgi un nedroši, bet gan uzmācīgi un kaislīgi. Es neatrāvos, bet atcerējos par Mareku. Artūrs pakāpās nostāk. ‘’ Piedod, es nevaru.’’ Sacīju un viņš izskatījās ļoti sadrūmis. ‘’ Tu man tiešām ļoti patīc, bet es mīlu Mareku. Piedod.’’ Piecēlos un gāju projām, bet Artūrs mani sagrāba. ‘’ Bet mēs taču paliksim draugi? ‘’ Viņa balss bija cerību pilna, un man palika viņa žēl. Viņš ir tik jauks puisis. ‘’ Jā, labākie.’’ Pasmaidīju, iedevu viņam draudzīgu buču uz vaiga un gāju pēc somas.

Mājās viss bija kluss. Garlaicīgi man nepatika dzīvot vienai. Nē, varbūt patika, bet varbūt nē. Biju pārģērbusies. Uzvilkusi džinsus un sarkanu rūtainu kreklu. Man ļoti patīk rūtaini krekli. Pie durvīm kāds pieklauvēja, noskrēju lejā un domāju, ka tas būs Mareks, bet nē.. Tas bija Artūrs.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

līdzīgs man emotion nē tiešām

 0  0 atbildēt