local-stats-pixel fb-conv-api

Bezgalīgā dzīve. 2.nodaļa.0

No rīta piecēlos dēļ Helsa nemitīgās ņaudēšanas. Miegaina izkāpu no gultas un iebēru viņa traukā krietnu daudzumu kaķu barības. Un devos, uz vannasistabu nomazgājos un apskatījos pulkstenī, biju aizgulējusies. Skolas autobuss jau taurēja pie durvīm, aši saģērbos, izķemmēju matus un skrēju lejā. Mamma man sauca nopakaļ ‘’ Bet brokastis?’’ Apstājos, iedevu viņai uz vaiga buču pateicu atā arī Tedam un paķēru no galda ābolu. Un skriešus aizlēkšoju uz autobusu.

Šeit dzīvoju jau vienu nedēļu, bet nekas īpašs nav noticis, visas skolas dienas liekas vienādas. Un arī visas brīvdienas ir vienādas. Skolā vēl nav bijis neviens pasākums. Esmu iepazinusi vēl daudzus jaunus draugus, kuri pēc Karlīnas domām ir ‘’zubri’’, idioti vai citi radījumi. Pie pusdienu galda sēžu kopā ar Karlīnu un citām meitenēm. Skolā darbojas arī visādi interesanti pulciņi, bet es nevienā nepiedalos, jo neko neprotu. Mans ķermenis nav domāts fiziskiem vingrinājumiem, un mana dzirde tik tiešām nav muzikāla. Šodien kopā ar Karlīnu dosimies izpētīt, kas atrodams šejienes veikalu plauktos. Esmu sakrājusi ietaupījumus, tāpēc varēšu ko skaistu un jaunu arī iegādāties. Pēc visām mācību stundām devāmies uz veikaliem. Izstaigājām visus veikalus, bet nekā visas preces, jeb lielākā daļa no viņām ir pazudušas. Karlīna nolēma aiziet uz bibliotēku, tā kā es grāmatas nelasu atvadījos un devos uz lielveikalu. Lielveikals bija liels, priekš Česterlindas pat ļoti liels. Pie saldumu plauktiem ilgi nevarēju izvēlēties, izvēle bija ļoti liela. Pēkšņi jutu, ka kāds mani no aizmugures saķer, es protams kā jau būdama neveikla nokritu. Kad atvēru acis priekšā raudzījās tumši zilu acu pāris. Es apmulsu, un skatījos šī cilvēka tik skaisti zilajās acīs. Viņš uzmanīgi skatījās, pacēla vienu uzaci un sacīja ‘’ Piedod, Tev viss kārtībā?’’ Es skatījos, bet tad atjēdzos, ka tomēr jāatbild ‘’ Nekas. Jā viss kārtībā’’ To sakot centos piecelties kājās, mazliet sāpēja galva no lielā atsitiena pret baltajām flīzēm. Lēnām un uzmanīgi salasīju savus pirkumus, cilvēks ar zilajām acīm man palīdzēja. Pateicu paldies un gribēju jau iet prom. Viņš aiz muguras nosaucās ‘’Hei, Tu tā arī nepateici savu vārdu!’’ Es pagriezos, ieskatījos viņam acīs un atbildēju ‘’ Tu jau arī nepateici kā sauc Tevi.’’ Aizgriezos un žiglā solī devos uz kasi. Ceļā uz mājām satiku Karlīnu, tad mēs gājām reizē. Pavadīju viņu līdz mājai un devos uz savu māju. Kad atgriezos mammas un Teda vēl nebija, laikam būšu atnākusi par agru. Noliku produktus uz galdā un ķeros pie vakariņu gatavošanas. Kad biju pabeigusi, ielikusi visu krāsnī uzgāju augšā un iegāju dušā. Kad nonācu atpakaļ lejā visu virtuvi bija pārņēmusi ēdiena smarža. Kad biju uzklājusi galdu mājās, pārradās mamma un Teds. Kad visi kopīgi bijām paēduši vakariņas, uzgāju uz savu istabu un izmācījos. Hels bija ieritinājies uz mana spilvena, un es nolēmu viņam pievienoties.

No rīta piecēlos agrāk nekā vajadzēja, tādēļ nolēmu nesteigties un visu darīt lēnām. Es biju jau paēdusi un nomazgājusies. Kad pie mājas apstājās dzeltenais busiņš. Žigli iebēru Helsa traukā barību un devos uz autobusu kad jutu manā kabatā novibram telefonu. Bija atnākusi īsziņa no Karlīnas, viņa bija slima un šodien nebūs skolā. Kad ierados viss likās drūmāks, nebija interesanti, protams man bija pārējie draugi, bet ar Karlīnu ir jautrāk. Kad devos mājās bija pavēss, no rīta bija karsts tādēļ, es nebiju paņēmusi jauku. Ejot mājās bija auksti. Dzirdēju ai manis šļūcam divus citus kurpju pārus, mazliet paātrināju soli. Aizmugurē solis arī paātrinājās, man apnika šī spēle un es apgriezos. Tas bija tas pats zilacainais jauneklis. ‘’ Tu mani izseko?’’ Man izspruka šis jautājums, bet nekas tas bija tieši laikā. Viņš izskatījās apjucis un izbijies, laikam būšu uzminējusi. ‘’ Nē, es dzīvoju tepat aiz stūra.’’ Man tas likās aizdomīgi. ‘’ Tiešām?! Kādēļ tad Tu citas reizes nenāc pa šejieni?’’ ‘’Ēeem, man parasti atbrauc pakaļ’’ To sakot viņš pakasīja galvu, es jau gribēju ko teikt bet viņš iejaucās ‘’ varbūt ejam reizē?’’ Es piekritu un turpmāko ceļu mēs gājām reizē. Viņš mani pavadīja līdz mājām. Es uzsāku atvadas. ‘’Tad jau kādreiz tiksimies’’ Viņš pasmaidīja ‘’ Noteikti, un vispār mani sauc Mareks.’’ ‘’ Enija’’ Nosaucu savu vārdu un iegāju iekšā. Uzskrēju augšā pa trepēm un paskatījos pa savu logu, viņš aizgāja pretējā virzienā. Es zināju, ka Mareks nedzīvoja aiz stūra. Pie sevis pasmējos, paņēmu klēpī Helsu un devos lejā. Mamma un Teds likās ļoti priecīgi, man tas likās aizdomīgi. Es nenoturējos un pajautāju ‘’ Vai kaut kas ir noticis? ‘’ Teds un mamma saskatījās ‘’’Mēs nolikām kāzu datumu.’’ Mamma staroja. ‘’ Jā, tas būs tieši pēc divām nedēļām.’’ Es biju mazliet šokēta. ‘’ Tas nu gan ir ātri. Kur jūs svinēsiet kāzas?’’ Mamma domīgi novilka ‘’ Nu, mēs domājām piekopt aiz mājas pļavu un tur svinēt kāzas.’’ Es pasmaidīju ‘’ Laba ideja!’’ Un sāku ēst. Kad biju paēdusi, uzgāju augšā, izmācījos, paņēmu klēpi Helsu un klausījos mūziku.

Šodien Karlīnas arī nebija skolā, pirmās stundas jau bija beigušās un visi krāmēja savas pusdienu porcijas. Nolēmu atpūsties no trakajām meitenēm pie pusdienu galda un apsēdos viena. Paņēmu telefonu un nosūtīju Karlīna īsziņu. Kamēr rakstīju pie mana galda, bija pienākušas divas zilos džinsos tērptas kājas. Paskatījos augstāk, tas bija Mareks. ‘’ Drīkstu sēdēt pie tevis?’’ Viņš man jautāja, es pabīdīju krēslu viņam tuvāk. ‘’ Protams. ‘’ Viņš apsēdās un uzsāka sarunu. ‘’ Kādēļ nesēdi pie savām meitenēm?’’ Pārbolīju acis. ‘’ Gribēju no viņām atpūsties, un kādēļ Tu nesēdi pie savējiem?’’ Viņš iesmējās ‘’ tas pats. Un ja kas es sēžu tur.’’ Viņš ar pirkstu norādīja uz galdu, pie kura sēž skolas krutākie cilvēki. Pasmaidīju un tā mēs runājāmies viņš mani pavadīja uz mājām.

Kad biju mājās paēdu, un uzgāju uz savu istabu. Pazvanīju Karlīnai, parunājāmies, bet par Mareku viņai neko nestāstīju. Viņa taču teica, lai ar skolas krutajiem nepinos, bet man bija vienalga. Karlīna teica, ka jau rīt būs skolā tas mani iepriecināja.

No rīta mazliet aizgulējos. Ātri sataisījos un devos uz vietu, pie kuras piebrauc skolas autobuss. Pie mani piestāja melna mašīna. No tās izkāpa Mareks ‘’ Varbūt brauksi ar mani?’’ Es mazliet apmulsu. ‘’ Labi.’’ Piekritu, un iekāpu mašīnā. Tā mēs braucām uz skolu kopā. Pie skolas jau bija daudz automašīnu. Redzēju Karlīnu stāvam pie ieejas. Viņa noteikti man pārmetīs par pīšanos ar krutajiem. Mareks nolika mašīnu netālu no durvīm, viņš laikam speciāli grib mani iegāzt. Kad izkāpām no mašīnas, viņš paskatījās apkārt. ‘’ šodien pusdienās arī sēdēsi viena?’’ ‘’Šaubos’’ es atbildēju. Viņš mazliet saskuma ‘’ Tad jau tiksimies vēlāk.’’ Es pamāju. ‘’ atā!’’ Gāju uz ieeju pie Karlīnas, viņa izskatījās saniknota. Kad piegāju pie viņas centos izturēties tā it, kā nekas nebūtu noticis. ‘’ Sveika!’’ Viņa klusēja. Es jautāju. ‘’ Tu ar mani vairs nerunāsi?’’ Viņa pasmīnēja ‘’ tas būtu labākais ko es šajā brīdī varētu darīt, bet es nespēju mēs tomēr esam draudzenes’’ Viņa pasmaidīja ‘’ Bet es nesaprotu, kāpēc tu pinies ar tiem cilvēkiem, no kuriem es tev liku izvairīties?’’ Paraustīju plecus. ‘’Nesaskatu nekādu jēgu izvairīties..’’ Viņa noskuma. ‘’ Tu nesaproti ko tas var nodarīt.’’ Paraustīju plecus. ‘’Ejam mēs nokavēsim matemātiku.’’ Tad mēs devāmies iekšā skolā.

Stundas paskrēja nemanot, un bija klāt pusdienu laiks. Iegāju zālē Karlīna jau devās pa priekšu. Sekoju viņai līdz mani kādas no aizmugures parāva, apgriezos un jau gribēju aizstāvēties, bet ieraudzīju, ka tas ir Mareks. ‘’ Sēdēsi pie manis?’’ Es centos izlocīties no viņa tvēriena rādot uz Karlīnu ‘’ Es nevaru viņa izveseļojās.’’ Viņš atlaida tvērienu un uztaisīja mākslīgās skumjas. ‘’ Un tagad man būs jāsēž vienam, paldies!’’ Es nopūtos ‘’ Piedod, Karlīnai nepatīk tādi tipi kā tu.’’ ‘’ Tu neesi Karlīna’’ Pēc viņa teiktā tas bija kā pārmetums. ‘’ Neesmu, bet viņa ir mana labākā draudzene.’’ Viņš vairs nebija priecīgs. ‘’ Un viņa tev ir svarīgāka par visu?’’ Novērsos. ‘’ Nu nē, tā es neteicu.’’ Viņš jau mazliet sāka atgūt smaidu. ‘’ Tad kur ir problēma? Nāc un sēdi kopā ar mani. Viņa taču nav tavs Dievs? ‘’ Man jau bija apnicis strīdēties tādēļ piekritu. Ejot uz galdu gājām garām Karlīnai. Viņa uz mani ļoti nikni paskatījās, es ar skatienu atbildēju ‘’ Piedod’’ Mēs aizgājām uz galdu un apsēdāmies viens otram pretī. Mareks paskatījās uz mani, un teica. ‘’ Enij, nevēlies šodien iziet pastaigāties? ‘’ Paskatījos ar noslēpumaino skatienu ‘’ Un uz kurieni mēs ietu?’’ Sāku rotaļāties ar ābolu savās rokās. ‘’ Es tev parādīšu savu mīļāko vietu.’’ To sakot, viņš pieliecās man tuvāk. ‘’ Tā mēs skatījāmies viens uz otru, līdz kāds mums blakus nokremšļojās. Abi reizē pacēlām skatienus uz augšu. Tā bija Karlīna. Atliecos atpakaļ krēsla, laikam no malas izskatījās, ka mēs bijām ļoti tuvu viens otram. Karlīna vēl joprojām skatījās. ‘’ Tu jau paēdi?’’ Viņas balss bija nikna. Mareks redzēja, ka grasījos iet un ierunājās pirmais. ‘’ Jā, bet mēs iesim kopā.’’ Paskatījos uz viņu kā uz idiotu. Karlīna iesmējās ‘’ Ak tā, Lai veicas! Tiksimies matemātikā Enij!’’ Pamāju viņai un pagriezos pret Mareku. ‘’ Kādēļ tu tā izdarīji?’’ ‘’ Un ko tādu tad es izdarīju?’’ Tas bija izaicinājums. ‘’ Viņa varēja visu pārprast.’’ Nošņācos. Mareks iesmējās. ‘’ Ko viņa gan varēja pārprast? Ka mēs sēžam pie viena galda? Vau, kāds pārpratums. Mazā, atslābsti viņa tik un tā tev piedos!’’ Interesēti paskatījos viņā. ‘’ Kopš kura laika tu mani sauc par Mazo?’’ Viņš mazliet nosarka. ‘’ Man tikai izspruka, tev nepatīk?’’ Cēlos kājās no galda sakot. ‘’Man jau nav nekādu iebildumu, Lielais!’’ Abi iesmējāmies un devāmies uz matemātiku.

Kad ierados mājās mamma stāvēja pie plīts. Viņa bija uzcepusi manas mīļākās karbonādes. ‘’ Par ko tad tas?’’ Pārsteigta iesaucos. Mamma pagriezās un pasmaidīja’’ Tāpat, izmēģinu jauno plīti, sēdies un paēd. Es ceru tev šodien nav nekas ieplānots? Gribēju ar tevi izskatīt kāzu dekorācijas.’’ Nopūtos. ‘’ Piedod mammu, šodien nevaru esmu ieplānojusi iet pastaigāties.’’ Mamma saskuma ‘’ Nekas meitiņ, Gan jau pienāks laiks ‘’ Pasmaidīju un ķēros kārt pie karbonāžu ēšanas. Kad biju paēdusi, devos uz savu istabu. Pabaroju un samīļoju Helsu. Aizgāju nomazgāties. Izejot no dušas dzirdēju pīkstienu – pienākusi īsziņa. Paskatījos telefonā no nepazīstama numura. Tur bija rakstīts ‘’ Čau, mazā. Tad mēs iesim ārā? Ja jā nāc uz ieloku!’’ Aši uzvilku savus sarkanos džinsus, zilo jaku, melnās kedas un noskrēju lejā. ‘’ Atā mammu’’ Viņa paskatījās ‘’ Kur tu iesi?’’ Es nopūtos ‘’ Mammu, es jau tev teicu, ka iešu ārā. Nebūšu ilgi’’ iedevu viņai uz vaiga buču un aizgāju.

Kad biju nonākusi ielokā, tur neviena nebija. Jutos vīlusies, varbūt Mareks mani apmuļķoja. Izdzirdēju krūmos skaņas un pagriezos uz to pusi. Pēkšņi mani saķēra divas rokas. Zināju, ka tas ir Mareks tādēļ mierīgi stāvēju, tikai pagriezos pret viņu. ‘’Čau!’’ Viņš pasmīnēja. ‘’ Gribi redzēt manu mīļāko vietiņu? ‘’ Pamāju ar galvu. Viņš paņēma mani aiz rokas un veda pa taku dziļi krūmos. Nonācām uz asfaltēta ceļa bez meža abās pusēs. Ceļš veda uz lielu, baltu māju. ‘’ Ko mēs darīsim tajā mājā?’’ Viņš vēl vairāk pasmīnēja ‘’ Es tev parādīšu savu mīļāko vietu.’’

76 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000