1. nodaļa - 2.daļa
-Hrn? - Džeiks atvēra acis un, pagriezis galvu, skatījās uz Kleriju. Meitene uzreiz atpazina arī viņa zilās acis. Tas pats sapnis... Puiša mati bija tik pat izspūruši un haki krāsas jaka - tik pat saburzīta. Kaklā karājās divi militārie žetoni.
-Klausies, Princesīt, tev nešķiet, ka ir nejauki uzmodināt kādu, kurš cenšas nosnausties? - viņš aizsmakušā balsī apvaicājās.
-"Princesīt"? - Klerija atkārtoja.
-Nu, jā. Es dodu iesaukas cilvēkiem, kuri mani kaitina. - Džeiks uzsmaidīja Klerijai šķību smaidu atsedzot zobus.
-Tādā gadījumā, es saukšu tevi par Džaredu Leto.
-"Džareds Leto"? Vhou, mirklīti. Es nemaz neizskatos pēc Džareda Leto! Man šis matu griezums bija vēl pirms Džareda Leto, skaidrs?
-Viss kārtībā, es tevi nenosodu. Mēs katrs savu stilu aizņemamies no kāda.
-Nu labi, komiķe, kad es pēc nedēļas atgriezīšos, lai jūs visus savāktu, tu, draudzenīt, sēdēsi bagāžas nodalījumā. - Džeiks uzsmaidīja.
-Labi, labi. Kā būtu, ja es vienkārši sauktu tevi par Džokeru?
-Sarunāts. Bet es sevi iztēlojos kā Hītu Ledžeru, nevis Džaredu Leto. Lai nu kā, nomierinies. Mēs nenosēdīsimies kamēr... Kas pie velna?! Tas laiks nav pareizs... Un tas arī nav pareizi... - viņš padauzīja ar pirkstu pa vienu no ekrāniem dažas reizes.
-Vai esi pārliecināts, ka zini ko dari? - Klerija sāka uztraukties.
-Ja zini vismaz pusi no tā, kas jāzina, viss būs kārtībā. Varu saderēt, ka nekas slikts nenot--
Pēkšņi lidmašīna sāka raustīties un kratīties. Klerija krita un ietriecās pilota kabīnes durvīs. Ārā bija palicis tumšs, bet lidmašīna turpināja drebēt.
-Ah, lieliski! Šeit saule noriet ļoti ātri. - Džeiks apmulsis skatījās uz kontrolpaneli, kur visi ekrāni un pogas bija iedegušās sarkanā krāsā.
-Atrodi vietu, kur nolikt savu pēcpusi, dzirdi? Un pasaki visiem, lai piesprādzējās, - zēns nedaudz piesmakušā balsī uzrunāja Kleriju.
-Bet--
-Tagad, Princesīt! - Džeiks pārtrauca meiteni.
Tumši mākoņi, kas bija savilkušies apkārt lidmašīnai, turpināja to mētāt no vienas puses uz otru. Lidmašīnā iedegās sarkanas gaismas un visi sāka krist panikā.
-Ohh, es ciest nevaru lidošanu! - Rejs kliedza.
-Tikai nevem, vecīt! Ja tu vemsi, tad es arī izvemšos! - Kreigs saviebtu seju kliedza virsū Rejam.
-No kurienes, pie velna, šī vētra uzradās?! Tikko nebija ne viena mākonīša! - Mišela dusmīgi teica. Viņas gaišie mati bija izspūruši un zeltainās acis vēstīja nepatiku un dusmas.
-Tātad, tas notiek. Tas ir pilnīgi normāli! - bija grūti saprast, viņš to saka pasažieriem, vai pats sev.
-Jā. Protams. TAS izskatās ļoti normāli! - Zahras seja pēkšņi izskatījās tik vienaldzīga.
Caur logiem bija redzams zibens, kas šāvās ārā no tumšiem mākoņiem.
-Es nekad neesmu redzējusi neko tamlīdzīgu! - drebošā balsī Greisa runāja. Viņas oranžais džemperis bija nedaudz sasvīdis. Briļļu stikliņi arī bija piesvīduši.
-Tas viss ir ļooooooti nepareizi! Es nevaru šeit nomirt! - Aleisters kliedza. Šķita, ka viņa bālā seja palikusi vēl bālāka.
-Visi, tikai neaizmirstat elpot! Mēs tiksim tam pāri! - Seans centās visus nomierināt.
-Ak dievs, ak dievs... - Kvinna čukstēja.
Visi kaut ko kliedza un Klerijai sāka džinkstēt ausīs. Kā skaļš spiedziens, kas pieņēmās skaļumā.
Pēkšņi atskanēja šausmīgi skaļš pērkona dārds un uz mirkli visi apklusa. Milzīgs zibsnis nomirdzēja tieši gar lidmašīnas labo spārnu.
-Ak vai, bāka tūlīt būs tukša! Es nesaprotu kā kaut kas tāds var atgadīties! - Džeiks nokliedzās.
Līdz ar Džeika kliedzienu, arī citu balsis kļuva ar vien skaļākas un visi sāka krist panikā... visi izņemot vienu.
Meitene ar ciešā zirgastē savāktiem matiem sēdēja viena pati pašā lidmašīnas aizmugurē un klusēja.
-Klerij! Drošība pirmajā vietā. Lūdzu apsēdies! - Lila drebošā balsī brīdināja.
Klerija centās atrast brīvu vietu pēc iespējas tuvāk. Viena brīva vieta bija blakus Kvinnai, savukārt otra - blakus Seanam. Daudz nedomādama, meitene apsēdās blakus Seanam.
-Tev vajadzētu piesprādzēties. - Seans ieminējās.
-Es cenšos! Nevearu atrast otru pusi drošības jostai! - Klerija sāka krist panikā.
-Te tā ir. - Seans mierināja viņu un, pasniedzies pāri Klerijai, paņēma jostu.
-Kā tu vari būt tik mierīgs?
-Es vienkārši zinu, ka viss būs kārtībā. Tā es sevi nomierinu, domājot, ka viss būs labi. Ko tu parasti dari, lai sevi nomierinātu? - Seans jautāja un Klerija nekavējoties iedomājās ko ģeniālu.
-Es atrodu kādu, ko noskūpstīt. Šie var būt mūsu pēdējie mirkļi, vai ne?
-Oh... Tas ir... Vai tu... - Seans izskatījās ļoti apjucis.
Klerija pieliecās tuvāk puisim un uzspieda viņam uz vaiga nelielu bučiņu.
-Redzi? Esmu daudz mierīgāka, - viņa paziņoja.
-Nu, to nevar apstrīdēt. Šķiet, ja šī lidmašīna krīt, tad noteikti ir daudzi sliktāki veidi kā nomirt, nekā, kad skaista meitene tevi skūpsta, - viņš smaidīja.
Pēkšņi lidmašīna izlidoja ārā no vētras un ielidoja skaidrās debesīs.
-Vooohooooo! Mēs esam dzīvi! - Rejs kliedza.
-Vou... Klerij, tev jāredz šis skats. - Seans lūkojās ārā pa logu.
-Apskatieties ātri, jo mēs tūlīt nolaidīsimies. - Džeiks noteica.
Klerija palūkojās pa lidmašīnas logu un ieraudzīja brīnišķīgu salu ar pludmalēm, smiltīm, upēm un mežiem.
Džeiks turpināja. - Esiet sveicināti La Huertā!
