Tā tad nākošā daļa ir klāt. IZbaudam.
3.daļa
Sabīne
Es atrados netālu no parciņa, kur es biju pieradusi uzturēties ar Alisi vai savu tēvu. Viss bija satumsis, bet tad es ieraudzīju blāvu gaismu, kas spīdēja no parka vidus. Es lēnām gāju uz turieni.
Blāvajā gaismā es varēju jau sakatīt aprises. Es nekļūdīgi zināju, ka tas ir mans tētis. Es sāku skriet pie viņa un iekritu viņa skavās. Es raudāju. Es zināju, ka viņš atnāks. ZINĀJU. Viņš man noskūpstija pieri un ieķustēja ausī vārdus, ko viņš saka katrā dzimenē: "Daudz laimes mana mazā elfu princesī."
Mani sāka kāds vilkt atpakaļ. Es spārdijos un dīdijos, bet tas bija kā cīnīties ar tukšu gaisu. Pirms tēvs pazuda no mana acurauga viņš paspēja nobļaut:"Izlasi grāmatas."
Es drebēju un no sākuma nesapratu kāpēc pamodos. Lēnām man sāka ataust mans sapnis prātā. Es piecēlos sēdus un metu spilvenu pret pretējo sienu, kur bija plauktiņš. No plauktiņa nokrita vāze.
Kāpēc es nevarēju pabūt viņa apskāvienos vēl pāris minūtes? Kāpēc? Man tecēja asaras. Es galvu saņēmu rokās un kliedzu. Man tas viss bija jāizlaiž ārā.
Omīte iesteidzās manā istabā pārbijusies. Viņa apsēdās man blakus un apskāva. Viņa neko neteica par vāzi, vienkārši turēja mani savās skavās.
-"Man viņš pietrūkst." Es klusi nočukstēju.
-"Zinu, zinu." Viņa mierīgi noteica.
Sebastians.
Meitene ienāca klasē un apsēdās man blakus. Pār viņas acīm krita mati, bet tik un tā varēja pamanīt zilos riņķus un apsārtumu ap acīm.
-"Tev viss kārtībā?" Jautāju, bet atbildi nesaņēmu. Viņa pat nepagriezās. Es redzēju vienīgi to, ka uz viņas atvērtās klades maliņas palika slapš aplītis un tad veidojās vel viens, līdz viņa nenoslaucīja acis.
