local-stats-pixel

Bēgot no likteņa.12.nodaļa.0

32 0

~Maikla s.p~

Noskatījos ,kā uzliesmoja uguns, un pievērsos meitenei. Pa visu šo dienu ,viņa neizdvesa ne mazāko skaņu.

Apgūlos mitrajā zālē, un skatījos uz koku galotnēm. Es pa šiem 5.gadiem vairs jau neatceros, kā izskatījās debesis. Melnas? Zilganas? Kādas bija zvaigznes? Un kāds saulriets? Uz šajiem jautājumiem es nekad neradīšu atbildi,jo no šejienes nav izejas.

- Klau, kādas ir debesis? - Bezrūpīgi jautāju.

- Ko?- Kamilla klusi veicāja.

-Nu, debesis. Kādas viņas ir naktī un dienā?- jautāju.

- Naktī ,tās ir tumšas, viņas ir pilnas ar gaišām zvaignēm , kuras veido zvaigznājus.- Viņa iesāka.

- Bet.. dienā ,tās ir zilganas , tajās spīd saule.- Kamilla nobeidza.

- Bet..- Atkal viņa iesāka.

- Es neatceros. Vienkārši.. Šie pieci gadi šajā mežā ,izdzēsa manas atmiņas. - pārtraucu meiteni.

Kamilla nopūtās, un pārbrauca ar roku, caur saviem tumšajiem matiem.

Piecēlos,un pārbaudīju stirnu. Nogriezu divus palielus gabalus, un uzliku uz koka šķīvjiem.

Meitene saviebās , un atgrūda šķīvi.

- Meitenīt, šeit valdu es- ne tu ,tāpēc ēd.- montonā tonī pavēlēju. Kamilla saķēra dakšu, un brīdi pabikstījusi gaļu, iekodās. Varēja redzēt viņas acīs nožēlu.

Iesmējos, jo man likās smieklīga meitenest rīcība.

- Ko?- viņa trīcošā balsī jautāja. Pasmaidīju , un iesāku ēst stirnu. Protams, zaķis, vai lapsa būtu garšīgāk, bet man šodien bija slinkums .

Kad beidzām ēst, man vajadzēja iestumt meiteni būdā, jo viņa stāvēja kā iemieta.

Atkal apgūlos uz zemes, un lūkojos debesīs. Kaut es zinātu,kā tās izskatās. Kamillas teiktais, neko nemaina. Nopūšos ,un apguļos uz viena sāna. Manas acis sāk lipt ciet, un es aizveru acis. Jutu ,ka tūlīt ieslīgšu miegā, bet tad dzirdu troksni.

Tas bija pavisam kluss, bet man pietika ar to,lai sakustētos un atvērtu acis. Melns stāvs bija starp kokiem , un skatījās uz mani. Centos to ignorēt, bet man nesanāca. Likās, ka viņš jau mūžību skatās uz mani,kad tas sāka iet manā virzienā.

Aizvēru acis, cerēdams ,ka tas aizies, bet ,kad pavēru tās, stāvs bija metra attālumā.

Tam bija melni zābaki,kā jau uzraugiem , bet bija arī melna jaka. Nejau pelēka ,vai sarkana,bet gan melna.

Es pat nepaspēju noreaģēt, kad man pie mutes pielika smirdīgu lupatu. Es situ ar dūri, bet tas sanāca par vāju, un es atslēdzos.

Es beidzot ieslīgu savā miega pasaulītē, kur mani neaiztiek.,un viss ir bezrūpīgi.

***

Ja, kas , es šodien pārācos uz savu jauno māju ,un es nepaspēju uzdrukāt vairāk, tāpēc atvainojos.. emotion Un arī par kļūdām sorry emotion

32 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000