Pacēlu telefonu un pievilku pie auss. Mēģināju apvaldīt šņukstus, kuri izmisīgi vēlējās izlauzties ārā.
-Sofij, mums ir jāšķiras. Es tā nevaru un tu arī. Mēs mokām viens otru un arī.. – apklusa Lūkass un ievilka elpu, lai ātri turpinātu savu sakāmo. – Tās baumas par tevi. Nezinu vai tā ir patiesas vai nē, taču mani tas neinteresē.Es negribu meiteni ,kurai ir tāda slava. Paliec sveika! – Lūkass pateica un atvienoja sarunu. Šņukstus, kurus mēģināju apslāpēt tagad izlauzās ar jaunu sparu un kļuva vēl spēcīgāki. Man sāpēja, ļoti. Es biju viena un nebija, kas mani mierinātu. Asaras plūda kā straumes pār vaigiem. Nezinu cik ilgi es raudāju, taču pamazām es sāku nomierināties. Šņuksti sāka aprimt un elpa sāka izlīdzināties. Pamazām piecēlos un devos uz dušu, kur izšņaucu degunu un noskaloju seju. Paskatoties spogulī ieraudzīju meiteni ar skumjām, apsarkušām acīm. Deguns bija pietūcis un uz sejas bija sarkani pleķi. Aiz riebuma novērsos un sāku nomaskēt raudāšanas pazīmes aiz kosmētikas. Kad grasījos pamest vannas istabu, pie durvīm atskanēja klauvējieni un saucieni. Niklāvs.
Kad es atvēru durvis, Niklāvs mani ievilka ļoti stiprā apskāvienā un matos murmināja atvainošanās vārdus. Sadzirdēju, ka viņam ir ļoti žēl, ka viņš nožēlo, ka tā visa ir viņa vaina. pamazām sāku atraisīties no viņa apskāviena. Palūkojoties uz viņu sapratu ,ka viņš nav nemaz manījies. Tie paši melnie mati un zilās acis, kurās lūkojoties agrāk es spēju pazust nebūtībā. Taču tagad skatoties tajās ieraudzīju nožēlu un vainas apziņu.
-Tas viss, kas šobrīd ar tevi notiek ir mana vaina. Zinu, ka tev ir grūti man piedot, bet es patiešām ceru, ka tu to spēsi.- Niklāvs sacīja ar nožēlu balsī.
-Nāc iekšā!- aicināju puisi iekšā. – Par ko tu vēlējies runāt?- uzreiz jautāju, jo nevēlējos tērēt lieki laiku nevajadzīgām sarunām.
-Es zinu, kas raksta tās baumas. Zinu, kam pieder tā baumu lapele. –iesāka runāt Niklāvs. Biju pārsteigta par viņa sacīto. Kādā veidā? Kas? Kāpēc? Galvā man bija miljoniem jautājumiem, taču nespēju izteikt nevienu no tiem, jo šķita, ka kāds vienkārši ir apstādinājis manas smadzenes un tās nespēj vairs loģiski spriest.
- Tā ir Mia.Es pirms divām nedēļām biju Sietlā pie brāļa un sastapu šo meiteni. Iepazināmies, un sākām satikties. Vēlāk viņa uzzināja, ka mēs ar tevi esam tikušies un sāka mani izprašņāt un es viņai visu izstāstīju. Es nemaz nenojautu, ka viņa tā rīkosies, taču tagad no rīta atverot to sasodīto lapeli, atradu, ka par tevi ir sarakstīts tas, ko viņai stāstīju. Un es sapratu, ka viņa mani un savu puisi māna. Kāds es esmu muļķis! Un tagad es viņu mēģinu viņu sazvanīt, taču viņa neatbild. Es nezinu, ko iesākt. Sofij, es nožēloju visu, ko pateicu viņai un visu ko pateicu tev Floridā. Piedod.- Niklāvs sacīja un šķita izmisis. Mia. Tā bija Mia ,kas bija baumotāja. Viņa, kuru es uzskatīju par draudzeni. Kāpēc? Es neko nesaprotu.
-Kāpēc viņai par mani vajadzēja baumas? Kāpēc? Viņa taču teica, ka mēs esam draudzenes.- man pār lūpām izlauzās šie vārdi.
-Nezinu, patiešām. – atbildēja Niklāvs. Man bija tāda sajūta, ka galva pārplīsīs. It kā kāds tev visu laiku sit pa galvu, bet tu par spīti turies un ciet sāpes un tad sāk arvien trakāk sāpet,ka nezini kur likties. Es nevēlējos rādīt savas sāpes. Ne tagad.
-Sofij! Sofij! Tev zvana telefons. –Niklāva balss lika man atgriezties realitātē. Paņēmu telefonu un nemaz nepaskatījos, kas zvana.
-Sofij, ar tevi viss kārtībā? Kāpēc tu necel telefonu? Es pie tevis jau braucu-atskanēja satrauktā Meganas balss.
- Jā,man viss ir labi. - meloju draudzeni, jo nekas nebija kārtībā. Mana dzīve atkal tika sabradāta, taču šoreiz šīs sāpes bija sāpīgākas, jo mani nodeva cilvēks, kuru uzskatīju par draugu.
-Nemaz nemelo, saprati? – Megana sacīja. –Es drīz būšu. Gaidi.-viņa sacīja un atvienoja sarunu.
Es mēģināju savaldīt savas emocijas, taču man neizdevās. Jutu, ka atkal man pār vaigiem norit asaras. Ieraudzījis, ka es raudu Niklāvs mani apskāva un mēģināja mierināt, taču mana sirds alka nevis pēc šī cilvēka vai Lūkasa, bet gan pēc Kristiāna. Nezinu, cik ilgi Niklāvs mani turēja apskautu, taču likās, ka pietiekoši ilgi, jo kājas sāka sāpēt. Viņš devās atvērt durvis, kur pa tām iebrāzās Megana un Kristiāns. Viņi mani apskāva un turēja cieši apskautu. Viņi neko neteica, jo saprata, ka labāk vajag paklusēt.
Pirmā atraisījās Megana un ar acs kaktiņu pamanīju, ka viņa devās pie Niklāva un abi sāka kaut ko runāt, bet mani tas neinteresēja. Man viss bija vienalga, izņemot to, ka Kristiāns mani vienkārši turēja apskautu un nelaida vaļā. Viņa rokās es jutos drošībā un pamazām sāku nomierināties, un tad es sāku ieslīgt tumsā, kura mani mierinoši apņēma.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Begle-10/690812
