"Čau, Ītan." Kad beidzot viņš pacēla klausuli teicu.
"Sveika."
"Brauc man pakaļ, braukšu pie tevis.Olafs atgriežas parīt, mums vajag to izbaudīt. Tāpeč davaj. Fiksi. Gaidu." Uzreiz nometu klausuli, lai nedzirdētu, ko viņš saka, pēc desmit minūtēm dzirdēju , ka kāds pīpina pie mana loga. Tas bija Ītans. Noskrēju lejā. Ieliku koferus bagāžniekā. Iekāpdama mašīnā kaislīgi sabučoju Ītanu.
"Nu tad? Izlēmi man par labu?" Viņš smaidīdams vaicāja.
"Nu kā redzi."
"Prieks." Viņš iesmējās un mēs sākām braukt.
"Ītan?"
"Nu?"
"Pārvācamies? Uz citu pilsētu? Citu māju, laukos, kaut kur tālu no visiem."
"Domā? Bet man te ir skola. Darbs."
"Nekas, sarunāsi , ka caur internetu mācīsies. Lūdzu. Es gribu visus aizmirst."
"Tevis dēļ, mana mīļā." Pēkšņi man kāds zvanīja, tas bija Olafs.
"Sveika, mazā." Viņš iesāka.
"Čau, zač."
"Nu, kā iet?"
"Labi."
"Es ilgojos pēc tevis."
"Es arī. Labi, atā, būs dārgi tev jāmaksā."
"Atā." Ātri nospiedu sarkano.
"Olafs, ja?" Ītans jautāja.
"Nu dāa, kurš tad cits." Es atteicu pretī.
"Neuztraucies, drīz viņš vairs tev nezvanīs."
Iebraucot Ītana mājā man palika slikti. Tas bija no šīsdienas brokastīm, tāpēc tomāts bija tik negaršigs.
"Tev viss labi?" Ītans jautāja.
"Jūu." Es teicu nolaisdama tualetes ūdeni. Kad izāju no tualetes padžeros gāzēto ūdeni un aizgāju skatīties televizoru.
"Kārlij." Ītans ar nopietnu seju mani uzrunāja.
"Nu?"
"Tu taču teici, ka mums vajag izaudīt pēdējās dienas."
"Kādas pēdējās? Pirmās." Es atteicu un uzvilku Ītanu sev virsū.
"Ko darīsim?"
"No sākuma pagriezīsimies, savādāk man trūkst gaiss." Es smiedamās sacīju.
"Paldies tev." Ītans teica/
"Par ko tad?" Es jautāju skatoties viņam acīs.
"Par to, ka tu man esi, Kārlij." Es viņu noskūpstīju.
"Braucam uz kino?" Apsēdos un sacīju.
Ir labi? Es nesaprotu vai jums patīk, vai nē.
