local-stats-pixel

Bēgle. (21)0

 125  0

"Mīļā, braucam!" Olafs no virtuves sauca. Ātri piekārtoju matus un izgāju no guļamistabas.

"Jā, pagaidi, man kurpes jāatrod."

"Nu tu jau stundu tās kurpes meklē." Viņš izklausījās smieklīgi dusmīgs. Es neko neatbildēju, paņēmu gaiši zilas augstpapēžu kurpes, kuras ir pieskaņotas manai baltajai kleitiņai līdz celim. Šovakar brauksim vakariņās, jo Olafs rīt jau brauc prom.

"Man tevis pietrūks." Ejot pie viņa teicu.

"Neuztraucies, viss būs labi." Tagad man nebija jāpastiepjās, jo bija kurpes. Tāpēc tikai pagriezu galvu un noskūpstīju viņu.

"Apsoli man, nevienas meitenes. Pat klubos un bāros. Tikai ar Džeiku un viss. Apsoli?" Es ar nopietnu sejas izteiksmi viņam jautāju, kaut gan pati viņu krāpju, bet dziļi sirdī es to nevēlos. Tiešām nevēlos.

"Apsolu mīļā, apsolu." Brīdi klusējām. Stāvējām un neko neteicām.

"Nu, ejam." Es paņēmu Olafu roku un izgāju no dzīvokļa.

Ieejot restorānā viss bija pilns, labi, ka rezervējām galdiņu.

"Labvakar." Viesmīle laipni sasveicinājās.

"Mums bija rezervēts galdiņš diviem."

"Jūsu vārds?"

"Olafs Šēre." Viņš noteica.

"Jā, skaidrs. Nāciet." Viņa mums parādīja uz galdiņu pie sienas. Olafs man palīdzēja apsēsties pavelkot krēslu uz atpakaļu. Atnesa mums ēdienkartes. Tā mēs tur ēdām, runājāmies un vienkārši skatījāmies viens otram acīs. Tas bija perfekti.

"Tu man pietrūksi." Es vēlreiz atkārtoju.

"Es tevi mīlu." Atbildes vietā noteica. Es sajutos kā maza meitenīte, nezinu kādēļ.

"Ir jau vēls, tev rīt agri jāceļas. Brauksim mājās. Labi?" Es pajautāju.

"Protams, mīļā." Viņš piecēlaš un padeva man roku. Es iesmējos.

Pirms iegāju mājā apskatīju pastkastīti. Vēstule. Nav norādīta atpakaļ adrese, tādēļ nezinu no kā. Ieejot mājā uzreiz ieslēdzos vannas istabā, lai izlasītu. Tajā glītā rokrakstā bija rakstīts, "Atceries manus vārdus. Atceries, ko redzēji. Tu izpostīji manu dzīvi. Mīlu. H . " Manas rokas sāka trīcēt, man bija bail.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000