Klusums. Viņš man neatbild, " Kārli? Palīdzēsi?"
"Kārlij, es nezinu vai tas ir pareizi."
"Ak tad tu nezini vai tas ir pareizi , ja , viņš var spēlēties ar mani , bet es nevaru ar viņu. Tu domā , ka man nesāp , ka es negribu , lai viņam arī sāp, jā , es gribu atriebties, es gribu.. Es gribu , lai viņš mani mīl , jo es viņu patiesi mīlu . Tas bija tik skaisti . Bet... Tagad... Nav nekā . Viņš atnāks mājās teiks saldos vārdus , bet es , ko es , zināšu visu patiesību . Skarbi , bet kā es jūtos?" Kārlis izskatījās ļoti apmulsis pēc manu vārdu biruma . Es sāku raudāt. To sadzirdējis atsteidzās Ītans.
"Kārlij? Kas noticis?" Nesagaidījis manu atbildi viņš ar vārdiem uzbruka Kārlim, " KO tu viņai pateici ? Ko? Es ar tevi runāju! Ko tu viņai izdarīji ? Kārli !!! Ko tu izdarīji?" Ītans sāka viņu grūstīt. Kārlis protams deva pretī, tāpēc es kliedzu.
"Puiši , beidzat . Lūdzu . Ītan ! Klausies manī , viņš mani izglāba , pasakot taisnību." Tikmēr Ītans iesita Kārlim pa muti.
"Ītan !!! Ko tu dari ?" Es histēriski kliedzu . VIņš to dzirdēdams novērsās no cīniņa un paskatījās uz mani . Kārlis savāca mantas un izskrēja no dzīvokļa .
"Kārli ! Neaiziej ! Kārli !" Es nopakaļ kliedzu . Ītans pienāca man klāt un apskāva mani , taču es viņu atgrūdu , " Kas tev lēcies ?"
"Kārlij, piedod !"
"Piedod ? Pazūdi no šejienes ! Ej prom !" Es kliedzu . Man viss bija apnicis es gribēju nomirt . Tik daudz šoka šodien . Gribu palikt viena .
"Kārlij ! Nē. Es palikšu pie tevis . Tu šādā stāvoklī nevari palikt viena ."
"Ītan ! Mans vārds ir pēdējais , ej prom ."
