Bija jau pulkstenis seši, jau bija pagājušas trīs stundas, kopš esmu viena pati savā istabā. Drīz mamma pārnāks no darba. Īstenībā es pat nesaprotu, kas ar mani notiek. Manī rosās liels juceklis, ka es nemaz nesaprotu, ko darīt un ko just. Zinu, ka viss pamazām sāks nokārtoties, taču kā? Kā tas viss notiks?
Dzirdu kā atveras durvis, mamma ienāk iekšā, novelk mēteli, zābakus un ieiet virtuvē. Iztraušos no gultas un dodos uz virtuves pusi.
-Sveika, mamma! Kā gāja darbā?-apvaicājos mammai. Es apsēžos krēslā, kur iepriekš sēdēja Kristiāns.
-Labi. Tev viss kārtībā?- jautā mamma. Izskatās, ka viņa ir noraizējusies. Viņa pievērš savu acu skatienu manai sejai. Zinu, ka viņa ir pamanījusi sarkanos pleķus no raudāšanas vai apsarkušās acis, taču labi apzinās, ja es nevēlēšos, tad es neko nestāstīšu. Viņa bieži man sacīja, ka esmu gluži kā tēvs. Arī viņš reti stāstīja par saviem pārdzīvojumiem, jo viņam nepatika žēloties. Arī es esmu tāda, taču es saprotu, ka mammai ir grūti redzēt savu bērnu ciešam. Turklāt, es saprotu, ka viņa man palīdzēs, jo viņa vienmēr palīdz dot trāpīgus padomus. Un es nolemju, ka viņai visu izstāstīšu. Viņa sagatavo savu kafijas krūzi un apsēžas man pretī. Es stāstu viņai visu, un viņa mani uzklausa.
Izstāstu par Lūkasu. Par to ,ka man viņš patika ,taču tad uzradās jūtas pret Kristiānu. Izstāstu arī par Miu, par baumu lapeli un par to, ka Lūkass meklēja iemeslu, lai izšķirtos. Savā ziņā tas mani sāpināja, jo cerēju, ka spēsim palikt par draugiem. Tad pienāk arī stāsta daļa par Niklāvu. Par to, ka viņš palīdzēja atmaskot Miu, par to, ka viņš atvainojās un nožēloja.
Vārdi tik spraucas pa priekšu un jau ir pateikts par Meganu un Kristiānu. Par visu, kas notika pēdējā laikā. Tad ,kad esmu jau pabeigusi stāstīt ,mamma apklust un neko nesaka.
-Mammu?- klusi ierunājos. Es jau sāku uztraukties, jo viņa vienkārši klusē. Viegli sapurinu viņu aiz pleca, un viņa paceļ galvu.
-Es domāju, dārgā. Es redzēju kā viņš skatījās uz tevi, kad viņš bija ciemos pie mums. Kristiāns patiešām ir jauks puisis un viņam arī tu esi svarīga. Bet tu esi apjukusi un nezini ko iesākt. Sofij, tu esi jauna un esi iemīlējusies. Neuztraucies, viss nokārtosies.- viņas sejā atmirdz smaida atblāzma un acis arī uzplaiksnī prieks. – Es priecājos, ka tu nolēmi man to pastāstīt. – viņa mani apskauj. Par atbildi cieši viņu apskauju.
-Paldies, mammu! Es tevi mīlu.- klusi nočukstu, taču zinu, ka viņa to ir sadzirdējusi.
- Tu zini, ka es tevi vairāk.- viņa atbild un iesmejas. Pamazām viena no otras atraisāmies, un es palūkojos uz mammu. Tie paši brūnie mati, kuros tagad sāk parādīties pa kādam iesirmam matam, tās pašas šokolādes brūnās acis, kuras agrāk dzirkstīja, taču tagad viegli blāzmo. Zinu, ka mammai tēva nāve bija smags trieciens, taču viņa pamazām tika ar to visu galā.
-Mamm?- bailīgi iejautājos, apzinos, ka tūlīt es uzjundīšu vecās rētas, taču man ir jāzina.
- Jā?- viņa ierunājās. Sasmeļos sevī drosmi, kas nu ir palicis no tās pāri.
- Kāpēc mēs tik bieži pārvācāmies? Tēta dēļ?- pajautāju mammai un pamazām sāku just sīkās adatiņas, kuras sevi sauca par vainas apziņu. Pašai negribot, es atrāvu mātes brūces, kuras sāka aizvilkties un tajās vēl iebēru sāli.
- Ak, Sofij!- viņa nopūtās.- Pēc tava tēva nāves es nespēju palikt Floridā, jo tur viss atgādināja viņu. Visas tās lietas… tās saistījās ar kopīgajām atmiņām par laimīgo ģimenes dzīvi. Es jutu, ka pamazām sāku brukt, taču zināju, ka Džons man nepiedotu, ja es tevi pamestu novārtā. Tāpēc es nolēmu doties prom. Aizbēgt prom no visām atmiņām, no pagātnes. Detroitā un Losandželosā, es sajutos nožēlojami. Man sāka pietrūkt Floridas un nolēmu doties atpakaļ. Pamazām sāku atkopties, taču tad es uzzināju par tevi un Niklāvu, nolēmu, ka labāk būs, ja dosimies prom. Es ilgi meklēju tādu vietu, kur netālu būtu atmiņas par tavu tēvu. Tad man prātā ienāca Sietla, jo tā netālu atrodas no Portlendas, no mūsu mājas.- tagad viņas acīs pamanīju sāpes un asaras. Jutu, ka arī man izlaužas tās, taču nelikos par tām ne zinis. Sāku mammai atvainoties par to, ka liku viņai to visu pārdzīvot, taču viņa atgaiņājās no manis. Viņa sacīja, ka beidzot no sirds novēlas akmens, kurš visu laiku spieda. Mēs vēl kādu laku pasēdējām apskāvušās, taču tad mamma teica, ka vēlas doties pie miera. Novēlējusi man saldu miegu, viņa devās uz savu istabu.
Es piegāju pie loga, aiz kura pavērās plašais skats uz Sietlu. Milzīgās celtnes piepildīja pilsētu, pa ceļiem traucās mašīnas. Ārā valdīja jau tumsa, jo jau bija pāri deviņiem vakarā. Mēs ar mammu runājāmies vairākas stundas, taču likās vien pāris minūtes. Tad pret logu sāka sisties lietus, kurš traucēja man lūkoties uz pilsētu. Nopūtos. Pamazām sāku steberēt uz istabas pusi, lai sekotu mammas piemēram. Aši devos dušā, kur ātri nomazgājos, uzvilku savus šortus un kreklu, palīdu zem segas, kur ātri vien aizmigu.
Es skrienu… skrienu un tas liekas veselu mūžību, taču apzinos, ka man ir jāpaspēj… Tur ir tētis, mašīnā iesprostots, kurš lūdz pēc manas palīdzības. Nonākusi pie mašīnas es apjaušu, ka tur neviena nav. Palūkojos apkārt. Sāku kliegt, saukt… bet tas viss šķiet veltīgi. Veltīgi, jo apzinos, ka neesmu nevienam derīga. Un tad sākas pats briesmīgākais. Balsis. Balsis manā galvā atkārto vienu un to pašu: tu nepaspēji, tu neesi nekas, niecība. Taču tas nav pats ļaunākais, pats ļaunākais ir tas, ka es ieraugu runātāju sejas un atpazīstu tās: Mia, Niklāvs, Megana, tētis, mamma, Kenriks, Kristiāns. Viņi visi atkārto vienu un to pašu. Un tad es sakņūpu zemē. Mēģinu aizspiest ausi, lai tikai nedzirdētu viņu vārdus, taču nesanāk. Tie izlaužas cauri mani apziņai un atbalsojas.
Attopos, ka esmu izkritusi no gultas un sāpīgi sasitusi roku, kura sāka pulsēt. Prātā nāk atmiņas no murga. Pieceļos kājās un, ielūkojoties telefona displejā, kurā rāda viens naktī. Ātri uzrauju savas bikses, rūtaino kreklu, ādas jaku un devos uz dzīvokļa izeju. Tad sapratu, ka mamma uztrauksies un atstāju viņai uz galda zīmīti, ka esmu aizgājusi, ka drīz atgriezīšos. Neminēju pie kā dodos, jo šķiet, ka viņa pati sapratīs. Izejot uz ielas, izmirkstu gandrīz vai uzreiz, taču man ir vienalga, jo man ir tikai viens mērķis. Es dodos pie viņa, jo viņš ir vienīgais, kas spēs mani mierināt.
Tāpēc es uzreiz metos skriešus pa ielām. Zinu, ka jāskrien ir vismaz trīsdesmit minūtes, lai nonāktu līdz Kristiāna dzīvokļa durvīm. Pamazām sāku palielināt gaitu. Turos nomaļus no brauktuves sākuma, jo nevēlos saņemt aukstu ūdens šalti. Zinu, ka esmu jau tāpat slapja kā suns, taču tas tāpat nebūtu patīkami. Nezinu cik ilgi jau esmu skrējusi, bet es jau pamanu viņa dzīvokļa ēku un sāku skriet ar pilnu atdevi.
Ātri tiku līdz vajadzīgajam stāvam un sāku spiest zvanīšanas pogu. Zināju, ka viņš guļ, bet man vajadzēja viņu, un es tur neko nevaru padarīt. Sāku dzirdēt soļus aiz durvīm un beidzu spiest zvanīšanas pogu, kuru iepriekš izmisīgi spaidīju. Atvēris durvis Kristiāns izskatījās pārsteigts, taču uz īsu brīdi, jo nākošajā es jau atrados viņa siltajā apskāvienā, kur jutos droši. Un es sapratu ,ka Kristiāns man būs līdzās ,tad man ir jātiek ar visu galā.
