local-stats-pixel

Be like snow: beautiful, but cold. #50

176 0

Baudiet, spocēni! :)

~~

5.Nodaļa

Bija pieci no rīta, Nataniels vēl saldi gulēja, bet es biju augšā. Nespēju ne aizmigt, ne pagulēt, es apsēdos uz dīvāna un blenzu sienā. Klusums. Es gribēju iet prom no šī numuriņā, kaut kas iekšēji mani mudināja to darīt. Sāku skatīties apkārt, tad uz galdiņa ieraudzīju papīra lapiņas un pildspalvu. Es nespēju izdomāt, ko lai viņam uzraksta.

Paldies par vakardienu :)

Atstāju zīmīti redzamā vietā un devos prom. Man nebija jakas, jo es neatcerējos, kur viņu atstāju, visdrīzāk klubā.

Nobraucu ar liftu lejā, nekāda īpašā kustība nenotika, visi gulēja, tik agri no rīta. Izgājusi ārā, es sāku raudzīties pēc takša, bet viņu nebija. Bija pārāk agrs, man nebija īpaši daudz variantu. Ar kuru vietu, es domāju, kad izgāju ārā šādā paskatā. Lēnām soļoju uz māju pusi, pa somiņu meklēju telefonu. Vismaz to nebiju pazaudējusi vai, vēl trakāk, kaut kur atstājusi.

Es zvanīju Kolinam, man nebija cita cilvēka, kam zvanīt. Mani zvani nesasniedza galamērķi, neviens neatbildēja. Kolins noteikti gulēja ar kādu mazgadīgo kopā, siltumā. Jutu, ka sāku pārsalt, rudens vējš manas kailas rokās bija nosaldējis. Mājas bija pārāk tālu, nācās zvanīt, kādam citam. Pēc pāris pīkstieniem, kāds pacēla.

- ...M...M.. M...jā? - Viņš žāvājās un centās dabūt kaut kādu vārdu pāri lūpām.

- Gabriel? - Es jautāju, viņš dusmosies, to es labi zināju. - Atbrauc man pakaļ?, - Es lūdzoši runāju, cerot, ka viņš nekliegs uz mani.

- Kora.. Kora.. Kora.. - Viņš pārmetoši ierunājās. - Nosauc adresi? - Tas mani mazliet nošokēja, viņš nekliedza uz mani, bet mierīgi runāja.

- Pie Centrālparka, Septiņdesmit devītās un Piektās avēnijas stūris, - Es noteicu, otrā galā dzirdēju kaut ko līdzīgu prieka saucienam, neviltotam, kas mani pārsteidza.

- Pēc desmit minūtēm būšu. Nekusties!, - Zvans otrā galā tik pārrauts. Es paspēru pāris soļus un apstājos uz stūra.

Vējš jau bija nosaldējis. Gudrāku cilvēku par mani, laikam grūti būtu atrast. Stāvēju īsā kleita, augstpapēžu kurpēs, bez jakas un pārsalusi līdz kaulam. Tagad man vajdzētu siltu vannu un karstu krūzi ar tēju. Es mīdījos vienā vietā, ik pa laikam pārsverot svaru no vienas kājas uz otru. Kurpes spieda mazos pirkstiņus, bet tas bija nieks salīdzinot ar zosādu, kas klāja manu ādu.

Pēc veselas mūžības, Gabriels bija klāt. Es aši iekāpu viņa mašīnā, siltums ielija manās miesās. Tas bija svētlaimīgs moments. Viņš brauca ar Maserati Granturismo.

- Kora! Kas ar tevi notiek? - Gabriels kliedza uz mani. Es zināju, ka tā būs, tāpēc vienkārši neko neatbildēju. - Kā tev varēja ienākt prātā vienā kleitā bez jakas klīst pa Manhetenu? - Viņš kliedza uz mani.

- Tēt, izbeidz, - Es tikai noteicu. Dažreiz viņš uzvedās it kā tiešām būtu tēvs. Viņš novilka savu vējjaku un iedeva man.

- Pēdējā reize, - Dodams to, viņš teica. Es uzvilku jaku, Gabriela smaržu virpulis ieskāva mani, es to dievināju. Noāvu kurpes un nometu tās, turpat uz paklājiņa. Tāpat es dievināju to, ka vairs nebūs nekādu jautājumu.

Gabriels bija mans draugs, mazliet vecāks par mani. Agrāk it kā bijām kopā, bet tagad esam ļoti labi draugi. Viņš studē Ņujorkas universitātē. Mans glābiņš visās situācijās.

Gabriels bija uzgriezis siltumu uz visu, manas kājas patīkami sildīja. Lēnām es sasilu, man patika sajūta, kad siltas asinis riņķoja manās vēnās. Beidzot arī man nebija auksti, bet var sanākt visādi. Es cerēju, ka nesaslimšu. Mani plakstiņi šķietami krita ciet, siltums bija mani sasildījis, un tagad man nāca miegs. Tikai ierāvos dziļāk sēdeklī, zināju, ka mums vēl kāds brītiņš ir jābrauc.

Mēs iebraucām viņa mājas pagalmā. Gabrielam piederēja vecā vecāku māja, kopš vecāki dzīvoja dzīvoklī Ņujorkas centrā, viņš bija ievācies šeit. Es uzģērbu kurpes un sekoju viņa iekšā mājā. Mūs uzreiz ieskāva tikko vārītas kafijas aromāts. Māja bija maza, bet pietiekoši liela priekš mums. Man patika kā māja bija izdekorēta, tai piemita savāds šarms.

Izskatījās, ka Gabriels šonakt nemaz nebija gulējis. Māja smaržoja pēc kafijas, uz dīvāna mētājās sega un spilvens. Ātri vien atbrīvojos no kurpēm un ierausos dīvānā zem segas.

- Tev ir ērti? - Viņš smejoties jautāja. Tas pavisam nebija smieklīgi, man bija auksti.

- Protams, - Es smaidot atbildēju. Viņš gatavoja kafiju. - Man balto, - Noteicu. Gribēju ātrāk sasilt arī iekšķīgi.

- Vannā iesi? - Gabriels jautāja. Es gribēju vannā, bet negribēju pamest vietu, kuru jau biju iesildījusi.

- Varbūt vēlāk, - Noteicu. Gabriels mums atnesa kafiju. Viņš dzēru melno, bet es balto. Likās, ka pirmais malks svilina kaklu, jutu kā manā ķermenī ieplūst siltums. Es ātri vien iztukšoju savu krūzīti. - Ja tu neiebilst, es iešu uz vannu? - Es jautāju tikai pieklājības pēc, jo zināju, ka viņš atļaus.

- Ej vien, es būšu augšā, - Viņš ķērās pie vēl vienas kafijas taisīšanas. Devos taisnā ceļā uz vannasistabu.

Iegājusi, uzreiz atgriezu krānu vaļā, kamēr ūdens tecēja vannā, es noģērbos. Centos dabūt kājas ūdenī, ik reiz, kad mēģināju ielikt, mani caurstrāvoja sava veida elektrība. Pakāpeniski es ielīdu vannā, ūdens apņēma visu ķermeni. Likās, ka es pazudīšu zem ūdens, es gulēju vannā un ļāvu "skudriņām" klejot pa manu ķermeni.

Nevarēju noteikt, cik ilgi es pavadīju gremdējoties ūdenī, bet bija laiks līst ārā. Paņēmu dvieli un noslaucījos, likās, ka pusstundu skatos uz savu kleitu. Man negribējās viņu ģērbt, tomēr, es pamanīju žāvētājā Gabriela kreklu, veiksmīgi. Matu gali bija mitri, tie pietecināja paklāju, es centos tos izslaucīt. Pēc ilgas taisīšanās, beidzot biju gatava.

Izejot es devos atpakaļ, redzēju kā viņš taisa jau nez kuro krūzīti ar kafiju. - Tev vēl nav slikti no kafijas? - Es jautāju, mans labais noskaņojums bija atgriezies.

- Nav gan, - Viņš smejoties noteica. - Kā izmērcējies? - Gabriels vaicāja.

- Viss kārtībā, - Atbildēju, tad es uzmetu ašu skatienu pulkstenim, bija mazliet pirms septiņiem. Vajadzētu atgriezties mājās. - Gabriel? Man vajadzētu doties, tēvam savādāk radīsies jautājumi. - Es konstatēju faktu.

- Labi. Tevi aizvest? - Viņš pieklājīgi jautāja. Es redzēju, ka puisis ir noguris un neizskatās, ka vēlētos kaut kur braukt. Laikam atkal naktī, kaut kādas lietas bija bīdījis.

- Es izsaukšu taksi, - Noteicu.

- Paldies! - Viņš paņēma kafiju un devās uz augšu. Tā drīzāk bija pateicība, ka viņu atbrīvoju no sevis. Es sāku taisīties uz prom iešanu, bet tad atcerējos, ka man nav jakas. Es piezvanīju un izsaucu taksi, teicās, ka pēc desmit minūtēm būs klāt.

Es uzgāju augšā pa kāpnēm, vienas istabas durvis bija mazliet pavērtas, pa tām es iegāju iekšā. Uz grīdas stāvēja izmētātas grāmatas ar tukšiem vidiem, paciņas ar pulverīšiem, šļirces, kaut kādi papīri un visa tā vidū - Gabriels. Viņš redzēja manu šokēto sejas izteiksmi.

- Gabriel? - Es šokēta iesaucos, drīzāk tas bija kā tāds vārnas ķerciens.

- Tas nav tas, ko tu padomāji? - Viņš atbildēja, bet es biju pazaudējusi valodu. Vai tiešam viņš būtu sācis šņaukt kokaīnu vai šļircēt heroīnu? Tas nevarēju notikt, viņš tā nekad nerīkotos, bet visiem var paslīdēt kāja, bet ne tādos daudzumos. Ļoti cerēju, ka tam ir labs izskaidrojums.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-6/757141">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-6/757141

176 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000