local-stats-pixel

Balts un Melns. 29.+Noslēguma nodaļa.5

55 1

Čau, čau!

Jā, spocēni, gribot negribot ir pienākusi pēdējā nodaļa.

Paldies visiem tiem, kuri mani novērtēja, lasīja šo stāstu.

Un jā, beigas ir bēdīgas.

emotion Paldies Jums, mīlīši! emotion

29.Nodaļa.

Domā, Eva, domā. Šī ir mana iespēja aizmukt, sākt jaunu dzīvi.

-Džeik, kāpēc tu aizbrauc?- jautāju.

-Nezinu. Tam nav konkrēta iemesla.-

-Nebrauc.- mēģināju pierunāt Džeiku.

-Es... nevaru. Lai kā es gribētu.- jutu, ka Džeiks mani cenšas sev pievilkt tuvāk.

-Džeik, nevajag.- sāku pretoties.

-Eva, lai kā es gribētu, tu mani sev nepielaidīsi klāt, vai ne?- Džeiks prasīja.

-Nē.- lai vai cik sāpīgi bija šie vārdi, man tie tomēr bija jāpasaka.

-Labi, tad es dodos. –viņšteica un atvēra durvis. Es tagad skaidri varēju saskatīt katru viņa ķermeņa kontūru, katru Džeika kustību.

-Nē, ņem... mani... līdzi.- vārdi nez kāpēc pār lūpām nāca smagi.

-Apdomā labi. Atpakaļceļa nav.- viņš brīdināja.

-Man vienalga.- pasmaidīju pie sevis.

Atcerējos to, ko apmēram pirms nedēļas man bija teikusi Greisa.

******

‘’Eva, ja mēs dzīvotu tā kā tu tagad, tad nebūtu jautri. Kā nekā, dēļ trakuma arī ir radies šis uzraksts.’’ Greisa norādīja uz savu kreklu. Uz tā bija rakstīts YOLO.

******

-Es eju ar tevi, taču man pa priekšu ir jāsatiek Greisa.- teicu.

-Labi. Bet tu tiešām esi pārliecināta?- viņš pārjautāja.

-Ja es teicu jā, tad jā.- teicu un pakratīju galvu.

-Nu labi. Ejam.-

Es no kabatas izvilku telefonu un uzspiedu Greisas numuru. Viņa necēla klausuli.

-Viņa neceļ klausuli.- teicu Džeikam.

-Velns.- dzirdēju viņu klusi sakām.

-Ko nu darīsim? Man viņa obligāti jāsatiek.- teicu.

-Es ne...- Džeiks iesāka, taču viņu pārtraucu.

-DŽEREMIJS!- iebļāvos un centos sameklēt Džeremija numuru. Mēģināju sazvanīt arī viņu.

-Hallo, Eva?- viņš jautāja un izklausījās, ka viņš ir samiegojies.

-Kur ir Greisa?- jautāju.

-Francijā.- viņš teica.

-Francijā?- pārjautāju.

-Jā, Francijā.-

-Ko viņa tur dara?- sašutusi jautāju.

-Pjērs viņu paņēma līdzi. Viņa taču teica, ka ņems tevi līdzi!- Džeremijs iesaucās.

-Nē, viņa man pat nav zvanījusi.- teicu un sāku satraukties par māsu.

-Velns! Man riebjas, ka viņa tā dara!-viņš teica.

-Ko darīsim? Lidosim uz Franciju?- jautāju.

-Jā.-

-Džeremij, es to domāju tikai kā joku...- teicu.

-Nē, mēs nopietni lidojam uz Parīzi.- viņš sacīja un kaut kas otrpus klausulei nokrita.

-Mums nav naudas.- teicu.

-Man ir.- Džeremijs atbildēja.

-Tu taču strādā par picas piegādātāju! Kur tev tāda nauda?-

-Ir.- viņš teica.-Tiekamies pie Starbucks pēc stundas.-

-Labi. Atā.- teicu un noliku klausuli.

Es paskatījos uz Džeiku. Viņš stāvēja un lūkojās ārā pa logu. Palūkojos ap stūri un redzēju tur izmisušu Alisi. Viņa noteikti meklēja mani.

-Alise!- iesaucos un viņa pagriezās.

-Eva! Te tu esi! Man tev kas jāsaka. Nopietns.-viņa paskatījās man pār plecu un pacēla uzacis.-Vajadzēs arī viņu.-

-Džeik! Nāc!- teicu. Izskatījās, ka Džeiks gribēja iet prom, taču neizdevās, jo mans skatiens bija cieši iesaistīts viņam. Viņš negribīgi sāka kustēties.

-Džeik, pastāsti Evai par lapu, kura piestiprināta pie afišas, kura atrodas pie policijas iecirkņa ieejas. Tur atrodas tava un Grega Evergrīna bilde.- Alise teica.

Džeiks izskatījās tā, it kā būtu saņēmis triecienu.

-Nu, labi. Eva... mani un Gregu meklē mafija. Mēs bēguļojam, Eva.

-Un tu... tu... vēlējies visā arī ievilkt mani?- sāku ar pirkstu bakstīt viņu. Nodevība.

-Eva... saproti, lūdzu. Eva.- Džeiks teica.

-Nē, Džeik, es vispār nožēloju to, ka sapinos ar tādu cilvēku kā TU! AK ES MUĻĶE!- pacēlu balsi.

-Eva.- viņš teica un satvēra manus plecus.

-Ej prom. Es tevi vairs redzēt. Lūdzu, ej.- teicu.

Viņš skatījās man acīs tieši tāpat kā Daniels toreiz veikalā. Džeika acis bija... tukšas.

Es pagriezos un devos ārā pa slimnīcas durvīm.

-Kāpēc visi, kuri ir man apkārt ir nodevēji?- paceltā balsī teicu. Es apsēdos uz ķieģeļu kāpnēm un paslēpu savu seju rokās.

30.Nodaļa.

Asaras lija aumaļām un es nespēju tās valdīt. Es nespēju to vairs izturēt. Nu bija par smagu. Ja būtu aizbraukusi līdzi Džeikam, tad visticamāk tā dzīve būtu īsta elle. Maita. Pašlaik nebija neviena, kuram varētu tā pa īstam izkratīt sirdi. Greisa bija Francijā un nebija sazvanāma, tētim zvanīt nevēlējos, jo negribēju, lai viņš mani atrod, Alise sēdēja pie tēva, Džeremijs visticamāk centās nopirkt biļetes uz Parīzi.

Paskatījos uz savu roku. Uz zeltneša stāvēja Daniela dāvātais gredzens.

******

-Eva, apsoli, ka turēsi to sev līdzās.- Daniels satvēra abas manas rokas un maigi skūpstīja manu kaklu.

-Daniel, tu taču to zini. Es tevi nekad, nekad, nekad nepievilšu. Es tevi mīlu, Daniel Evergrīn.- teicu un pasmaidīju.

-Es arī tevi mīlu. Man tev ir vēlviens pārsteigums. Lūk.- viņš man rokā iespieda fotogrāfiju. Tā bija kolāža no pāris labākajām bildēm, kurās biju redzama es kopā ar Danielu.

-Sveiciens Ziemassvētkos.- viņš iečukstēja man ausī un es iekodu augšējā lūpā.

-Gribi vīnu?- Daniels prasīja.

-Jā.- atbildēju un apsēdos mīkstajā krēslā, kurš stāvēja netālu no manas gultas.

Daniels ar veiklu kustību atvēra vīna pudeli un ielēja vīnu vīna glāzēs.

-Tas manai mūža mīlestībai.- viņš pasmaidīja un padeva man glāzi.

-Paldies.-jutu, kā mani vaigi pietvīkst.

-Nesarksti.- Daniels sāka klusi ķiķināt.

-Atvaino.-

-Nekas. Un Eva. Es tev apsolu, ka vienmēr būšu ar tevi un tevi nekad nepievilšu. Apsolu.-

******

Tomēr Daniels bija mani pievīlis. Dzirdēju, kā skan mana telefona zvana signāls. Nepazīstams numurs.

-Jā?

-Klausules otrā pusē atrodas Eva Stīvensena?

-Jā. Kas jautā?

-Kima.

-Ko tev vajag?

-Tev jau sen tas bija jāzina. Starp mani un Danielu nekā nebija.

-Tu joko.

-Nē, nejokoju.

Es apklusu. Tas viss bija tikai viens vienīgs teātris?

-Daniels vēlējās redzēt kā tu reaģētu. Viņš mēģināja tev ieskaidrot, ka nekā nebija. Viņš uzvedās muļķīgi, es uzvedos. Mēs visi galu galā uzvedāmies muļķīgi, vai ne?

Es neko neteicu un noliku klausuli. Nespēju aptvert to, ko Kima man tikko bija pateikusi. Varbūt šis ir tikai slits sapnis un es tūlīt atvēršu acis?

Es ceru, ka jā.

Piecēlos kājās. Laiks bija silts un saulains. Nolēmu, ka jāsāk iet uz Starbucks pusi. Es nedomājot skrēju pāri ielai... un bums.

Dzirdēju mašīnas skaļos bremžu kaucienus, kliedzienus. Biju zemē. Manis vairs nebija.Man nesāpēja. Kāda viegla nāve.

Es dzirdēju balsis. Lēni mirkšķināju acis un skatījos uz bariņu, kurš stāvēja man blakus.

-Vai viņa ir mirusi?

-Nē, izskatās, ka nē.

-Nē, nē, ir! Trieciens bija liels.

Sāpes parādījās un kļuva aizvien stiprākas un stiprākas.

Nekas. Nekas. Kāda biju, tāda palikšu. Tā pati. Eva Stīvensena. Es aizvēru acis un pēdējo reizi ieelpoju...

55 1 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Eva satika Danielu paradīzē un visi dzīvoja laimīgi. The End emotion

5 0 atbildēt

Well, there is somewhere happy ending. Like Hey Daniel, i'm with you in Paradise ! :)

1 0 atbildēt

amm tad sanāk ka viņa iepriekš nosapņoja nākotni? :D patiešām? :D

0 0 atbildēt