local-stats-pixel

Balts un Melns. 1.Nodaļas turpinājums.1

 113  0

Čau!

Lūk arī 1.Nodaļas turpinājums!

Pa ceļam uz mājām mēs apstājāmies veikala stāvvietā. Kamēr tēvs bija veikalā, tikmēr paspēju palasīt grāmatu un vēl paspēju uzsākt ceļojumu pa interneta plašumiem. Manu aizraujošo ceļojumu iztraucēja zvans. Zvanīja mamma. Negribīgi pacēlu klausuli un klausījos, ko viņa vēlējās teikt.

-Sveika!- mamma izklausījās diezgan priecīga.

-Čau.-nomurmināju.

-Nu, peciņ, kas uz sirds?- mamma jautāja.

-Nekas. Kad būsi mājās?- atbildēju jau tipisko atbildi un palūkojos, vai tuvumā nebija redzams tētis.

-Ai, nemāku pateikt. Man jāparaksta tik daudz papīru.- mamma atbildēja.

-Skaidrs. Labi, mēs ar tēti braucam mājās. Tiksimies vēlāk!- noliku klausuli un ar skatienu sekoju tēta gausajām kustībām.

Tētis atvēra mašīnas aizmugurējās durvis, ielika tur visus pirkumus un aizcirta durvis. Smaidīgs viņš atvēra priekšējās durvis un iekāpa mašīnā. Atslēgu ielika aizdedzē un iedarbināja mašīnu. Pirms paspējām izbraukt no veikala stāvvietas, tēta vējjakas kabatā spalgi iezvanījās telefons.

-Jā?- viņš pieklājīgi jautāja.

Viņa smaids nozuda.

-Ko? Jā, labi. Mēs jau braucam. Tev aizbraukt pakaļ? Jā.... Tūlīt būšu.- tēta sejas izteiksme bija ļoti nopietna.

-Nu tēt, viss labi?- jautāju.

-Nē. Ir noticis kas traģisks.- tētis atbildēja, nolaidis galvu.

-Nu beidz mani āzēt.- ar smaidu uz lūpām atbildēju.

-Nē, es tevi neāzēju. Daniels. Ir slimnīcā.-tētis ar līdzjūtīgu skatienu lūkojās uz mani.

Es sāku elpot ātrāk un man šķita, ka mana sirds ir sarāvusies maza, mazītiņa.

Mēs braucām uz slimnīcu. Visu ceļu sēdēju sarāvusies čokurā, nekustīga un nejūtīga. Tētis bija satvēris manu roku un to saspiedis tik cieši, ka tā bija auksta.

-Vai viņš ir ļoti cietis?- jautāju un biju sagatavojusies pašam ļaunākajam.

-Nezinu. Gabriels pats vēl neko nezin. Mīļumiņ, es zinu cik tas ir sāpīgi.- tētis mani mierināja.

-Jā.- pie sevis sacīju.

Bijām slimnīcā. Gaisā bija jūtama tipiskā zāļu smaka, kas man tik ļoti nepatika. Apkārt staigāja cilvēki baltos un zaļos halātos. Biju iekrampējusies tēta rokā un aiz bailēm trīcēju. Biju neziņā par Daniela likteni un man bija ļoti bail.

-Juliān!- kāds sauca un mans tētis pagrieza galvu. Viņam ar cepuri māja Gabriels, Daniela tēvs.

Mēs tuvojāmies Gabrielam. Viņa seja bija sērīga.

-Danielam ir lauztas abas kājas. Un roka.- Gabriels nodūra galvu.

-Nē... nē... nē... – pie sevis murmināju.

-Viss tas ir manis dēļ.- teicu un apsēdos krēslā. Saķēru galvu.

-Nē, nav vis.- abi tēvi reizē ierunājās.

-Ir. Es viņu palaidu.Viņš atkal bija pie Kīana.- aiz dusmām plūkāju savus matus un lielas asaras tecēja pār maniem vaigiem. Es nespēju valdīt sāļās asaras.

Tētis un Gabriels bija klusi kā kapi. Pie mums pienāca vīrietis.

-Labdien. Esmu dakteris Lovlijs. Daniela stāvoklis ir smags. Neieteiktu jums iet pie viņa. Tas ir vislabākais ko varu darīt.

-Es vēlos viņu redzēt.- pierausos kājās un noslaucīju asaras, kuras tik ļoti kairināja manas acis.

-Tu esi pārliecināta?- ārsts pārjautāja.

-Par visiem simts procentiem.- pārliecinoši atbildēju. Ārsts pacēla uzacis.

-Labi. Tikai turies.- viņš teica un gāja dziļāk gaitenī.

Es viņam sekoju.

-Labi. Neej viņam klāt. Nepaniko.- pauze.- Esi gatava?-

-Jā.- es atbildēju un ārsts pavēra palātas durvis.

Ieejot palātā mana elpa aizrāvās. Tur, gultā, gulēja Daniels. Viņš kunkstēja. Viņa āda bija ar asinīm un man gribējās kliegt. Kāda es biju muļķe.

Man bija dīvaina sajūta vēderā. Es aizliku roku priekšā mutei un drāzos ārā no palātas.

-Kur ir tualete?- ātri paspēju pajautāt.

-Tur.- ārsts parādīja un es pilnā ātrumā steidzos uz tualeti.

Atrāvu durvis un steidzos pie pirmā tualetes poda, kas pagadījās. Es vēmu. Apsēdos pie tualetes poda un sēdēju tur kādas piecpadsmit minūtes.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

turpini :)

 4  0 atbildēt