Sveiki. Jūtos ļoti priecīga un pacilāta, jo jūsu komentāri iepriekšējā daļā bija brīnišķīgi! Šis turpinājums iznāca tāds kā, nezinu, apjucis, jo es vēlējos parādīt izjūtas, kuras varētu izjust, kad ir pazudis vienīgais tuvinieks. Jāatzīst, tas ir nedaudz no manas pieredzes, jo arī man pazuda mazā māsa (bet atradās, protams!), bet tas ir nedaudz cits stāsts. Tā kā šajā daļā mans rakstīšanas stils īsti neatbilst manam parastajam rakstīšanas stilam. Vēlējos pateikt ko šādu laikam. Un beidzot esmu uzkodusi, tāpēc šajā ievadā ēdiena trūkumu nevar just, vai ne?
Patīkamu lasīšanu!
Man jādodas viņu meklēt.
Ātri uzrāvu mugurā mēteli, cepuri un atvēru stiklotās durvis. Sejā iesitās ass vējš. Vai Sofija tiešām ir izgājusi ārā? Ir tik auksta nakts. Koki visapkārt šūpojas kā negaisa laikā. Debesis ir tumšas, ļoti tumšas. Pati nakts ir tumša. Man ir bail.
Nodrebēju. Sofija. Man jādodas viņu meklēt.
Un tad es skrēju. Es zinu, ka pēc mirkļa būtu ļāvusies un palikusi iekšā. Sava egoisma varā. Tāpēc es ieskrēju mežā. Nu, mani ieskāva koki. Es vispār neko neredzēju, gaisma bija pazudusi, tā palika ārpus meža. Te valdīja tumsa.
Lūdzu, Dievs, kaut viņa nebūtu šeit.
Ar pirkstu galiem skardama koku stumbrus, es virzījos uz priekšu. Es zināju, ka mana izelpa ir balta, bet es, ne velna, neredzēju. Sasodītā tumsa!
Kaut kas nočabēja. Es nevarēju noteikt, vai tas ir desmit metru attālumā vai tepat blakus. Tas bija vējš. Nu jā, noteikti vējš, pati sev domās sarkastiski aizrādīju.
Es nevaru iet tālāk. Man ir bail.
Bet tur ir Sofija. Tev jāiet tālāk. Tu taču nepametīsi savu māsu nelaimē?
Kā tu vispār kaut ko tādu varēji pieļaut? Tu esi pelnījusi iet tālāk, tumšajā mežā. Un padomā loģiski – nekā briesmīgāka par tumsu tur nav. Nav.
Bet kas tur čabēja?
Un kāpēc, lai tas patiešām nebūtu vējš?
Sapurināju galvu. Kopš mamma ir prom, es bieži sarunājos ar sevi. Domās, protams.
Man vienkārši ir jāiet. Sofija ir tava māsa. Tas ir tavs pienākums. Viņa ir vienīgais, ko tu mīli!
Labi.
“Sofija!” es iekliedzos. Šis mežs, lai arī tumsā šķiet lielāks, nav liels. Viņai, ja viņa ir šeit, vajadzētu mani dzirdēt.
Nekādas atbildes. Viņas te nav.
Kur tad viņa ir?
Es atspiedos pret tuvākā koka stumbra un slīdēju lejup. Tas radīja drausmīgu skaņu. Es aizspiedu ausis. Bet tas neapklusināja balsis manā galvā.
Tu ļāvi viņai pazust!
Tu esi briesmīga māsa…
Jā, briesmīga!
Tagad Sofija ir kaut kur….Bet tu nezinu kur!
Viņa ir nelaimīga, nobijusies, viena pati.
Tu viņu atstāji novārtā. Kā vienmēr.
“Vai tad mamma nedarīja tāpat?” nočukstēju. Vai arī nodomāju. Es nezinu. Asaras lija pār manu seju, bet es neko nevarēju padarīt.
Bet balsis apklusa.
Tagad meža klusumā varēja dzirdēt tikai manas samocītās skumju elsas un raudas.
