Nespēkā atkritu gultā. Šī nebija pati labākā viesnīca kur apmesties, bet man steidzami vajag dušu un gultu. Šādos brīžos man ir pilnīgi vienalga kur es atrodos. Galvenais bija tas,lai es dabonu kāroto.
Ar plaukstām saberzēju seju un izdvesu garu nopūtu. Pieslējos augšā un devos uz vannasistabu. Tā bija pavisam vienkārša. Viena vidēji dārga duškabīne, Izlietne ,spogulis pie sienas un tualetes pods. Sienas bija maigi zaļas un grīda bija noklāta ar tumši brūnām flīzēm.
Palūkojos spogulī un man pretī raudzījās nomocīta, izmocīta un vārga meitene. Acis bija apsārtušas no lielās piepūles tāpēc tās aizvēru. Nav brīnums, ka mani neuzskata par pienācīgu pretinieci. Es izskatos tik vāja,ka jebkura vēja brāzma var mani salauzt un aizpūst prom.
Pēc šī uzdevuma es atpūtīšos. Paņemšu atvaļinājumu un veltīšu laiku tikai sev. Pasmaidīju par šādu domu un pārvilku kreklu pār galvu. Izkāpu no šortiem un novilkusi apakšveļu iekāpu dušā.
Karstais ūdens mani apņēma un muskuļi pateicībā atslāba. Šīs sajūtas dēļ es mīlu dušu. Negribīgi aizgriezu ciet ūdens krānu un izkapu ārā. Ietinusies dvielī iegāju istabā.
Piegāju pie gultas un iecēlu tajā koferi. Atverot to pārskatīju tā saturu. Vienas vienīgas drēbes, pāris apavu pāri un dators.Cik jauki. Viņi neielika man nevienu ieroci.Dusmīga jau gribēju aizcirst to ciet,kad pamanīju mazu aploksni.
Paņēmu to un atvēru vaļā. Aploksnē nebija nekā cita kā vien disks un maza kartiņa. Atlocīju kartiņu vaļā un nobālēju. Man ir tikai viens jautājumus.Kā viņi tika pie manām mantām?
No kofera apakšas izvilku datoru un ieslēdzu to. Gaidot kamēr tas lēnām ieslēdzas bungoju ar pirkstiem pa tastatūru. Vai Sems mani ir atkodis līdz pašām saknēm? Viņš vienmēr mums kala galvā, ka pagātne nav svarīga.Svarīga ir tikai tagadne un nākotne. Vai viņš mums meloja?
Ieliku disku diskdzinī un gaidīju kad to ielādēs. Atvēru to vaļā un tur jau parādījās Samantas seja. Seju rotāja milzīgs smaids un acis dzirkstīja priekā.
-Mīļo Andrij! Es zinu, ka tu devies prom un es zinu arī to,ka lūdzi mums tevi nemeklēt,bet es esmu es. Es nespēšu izdzīvot savā kāzu dienā bez tava atbalsta. Un man tev ir milzīgs jautājums kuru varu uzdot tikai dzīvē! Tu maz saproti cik daudz tu man nodarīji? Tu esi tikpat egoistiska cik es! Es tev ļoti lūdzu esi manās kāzās! Es tev pat nelikšu būt līgavas māsai un vilkt mulķīgu kleitu! Vienkārši esi tur! Turi savu solījumu!
Smaids manu seju nepameta vēl ilgi. Viņa mani nosauca par egoisti! Es vienmēr viņai centos to ieskaidrot, bet viņa nekad man neticēja. Nu lūk ir patiesība! Un vēl briesmīgāk ir tas, ka kāzas ir pēc nedēļas. Un man vēl nav pilnīgi nekā.
Nopūtos un apgriezos otrādāk. Manu uzmanību piesaistīja telefona mirgojošais ekrāns. Paņēmu to rokās un atvēru īziņu no sveša numura.
-Ceru, ka kāzas netraucēs izpildīt uzdevumu!
Izelpoju nopūtu un uzrakstīju atbildi, -Nē, nekad. Vispirms darbs un pēc tam izklaide. Tu mums tā mācīji vai ne Sem?
