Baigais Romāns34

Jaa.. Un atkal sveiki! ;D Pāāreizi, kādam nemaz nav Ķīmijas kontroldarbs rīt un tāpēc jauna daļa jūsu kabatās! Šamā iespējams tāda narkomāniskā, kādam varētu arī nepatikt. Centos detalizēti aprakstīt galveno varoņu tikšanos(nebūs viņiem romāns mazie izvirtuļi, nebūs..(lai arī kas to zina :D)) Lābi, jaukau lasāmlaiku ;33 Starp citu, pacentos nelietot saīsinājumus, lai gan man šķita, ka tas varētu būt mans knifiņš un tā, bet ziņojat, kā jums labāk patīk ;D

Pēc iespējas klusāk atklepojoties, es sēcoši ieelpoju un pacēlu acis uz jauniņo. Acīmredzams, ne vienai man kārtīgi iesita pa galvu. Es dzirdēju pat vēju, kas klusi čabināja lielā ozola lapas aiz loga, es dzirdēju, kā uz ielas nočīkst riteņa bremzes, es dzirdēju viņa saraustīto elpu un Loras skaļos sirdspukstus. Neviens nespēja pakustēties, visi vēroja playboju klases priekšā, es, lai arī atguvusies, nolēmu nelauzt harmoniju un nekustējos, tikai klusi sēcu, un vēroju jauno, tumšmataino būtni klases priekšā. Ideāli veidots ķermenis, perfekta, marmora krāsas āda, seja..

-Khmk..- klases audzinātāja noklepojās un apkārtne praktiski uzsprāga. Skaņas, krāsas, kustība, nē nu.. viss taču bija tiik ideāli, bet tagad praktiski visi pielēkuši kājās, it īpaši vecenes steidzās pie jauniņā, bet ne tur bija, skolotāja konkrēti iebelza pa galdu un ar skaļiem, nepiedienīgiem vārdiem nosēdināja trakonamu atpakaļ vietās. Velns.. es pirmo reizi biju tik pateicīga šim sātana izdzimumam.. laikam vajadzētu viņai uz nākamo dzimeni šokolādi atnest, vai Bībeli.. sātana. Jāpainteresējas, vai viņai tāda jau neesot, bet par to vēlāk, pašlaik mani ārkārtīgi interesēja jaunais ĀZLK.

Kamēr nodevos pārdomām, skolotāja jau paspējusi nomierināt pat Loru. Atgiezusies savā vietā, klases priekšā, viņa aizkaitināti sakrustojusi rokas nopūtās.

-Nu taču, iepazīstini mūs ar sevi, jaukumiņ.- viņa slābani uzsmaidīja jauneklim, bet atbilde nesekoja. Es drūmi novērsusies no Loras vērošanas, uzlūkoju jauniņo.. un uzdūros uz pāri NEREĀLI zaļu acu. Tās uzmanīgi fiksēja katru manu kustību, slīdēja pāri ķermenim, pētot, glāstot katru matiņu. Es sāku nedaudz drebēt. Es nervozēju, kad cilvēki TIK atklāti izģērbj ar skatienu, man šķiet, ka vispār JEBKURŠ nervozētu! Koši zaļie lāzerstari ieurbās manos tumši brūnajos, pirms tam noskenējot katru grumbiņu uz sejas. Man likās, ka tulīt pamiršu uz vietas, man nepatika, GALĪGI nepatika, kad uz manis šitik atklāti lupī, neviens, nekad neuzdrošinājās skatīties man acīs ilgāk par pāris sekundēm.. Bet viņš..

-JAUNEKLI!- skarbi iebrēcās audzinātāja, kārtīgi iemaucot čalim pa pakausi. Viņš apjukumā novērsās un es atviegloti uzelpoju. Ielīdusi pēc iespējas dziļāk zem sola, un vel pietam piesegusies ar konspektu kladi es smagi elsojot vēroju scēnu klases priekšā.

-Tu man vienreiz nosauksi savu vārdu, vai nē?- skolotāja aizkaitināti vicināja rokas.

-Emm.. jā..- Oh.. cik patīkama balss - mani Lokijs sauc. Lokijs Heils, prieks iepazīties un lūdzu parūpējaties par mani!- viņš pa japāņu modei paklanījās klasei un nereāli džentelmeniski noskūpstīja audzinātājas plaukstas virspusi. Vecenes visapkārt neapmierināti noņurdēja un es savukārt niciski nobolīju acis.

-Vai.. Labi, lai tā būtu, - skolotāja manāmi nosarkusi un atkususi stulbā, jo stulbā smaidā turpināja, - izvēlies savu vietu.- viņa ar platu žestu norādīja uz klases telpu un ļengani nosēda savā ligzdā. Vienīgā brīvā vieta bij pāāšā klases priekšā. Es paredzēju, ka Lokija jaunskungs tur nesēdēs, bet gan, kā īstens džentelmenis izdzīs kādu neveiksminieku no sola, blakus kādai no smirdīgajām smukulītēm un ieņems viņa vietu. Vecenes sarosījās, zibināja baltos zobus un tizli vicināja mākslīgās skropstas, turpretī es uzvilku manu "BĒĒĒĒĒ" masku un paķērusi zīmuli sāku skribināt kaut ko uz konspektu klades vāka. Es ātri zaudēju interesi par jauniņo. Kārtējais "seksa un lielpilsētas" iemiesojums, lai gan viņa vērīgās acis mani nedaudz mulsināja, es to norakstīju uz tīrāko nejaušību un domu "vienkārši nekad bomzi nav redzējis".

Es uztvēru kustību blakus solā un skumji palūkojos sānis. Šamais, tas velna Lokijs, izdzinis manu "čomu" Šaunu no savas uzsildītās vietiņas ideālai norakstīšanai un ar jauku smaidiņu, nosēdies, blisināja savus nefrīta redzokļus.

Es biju atklāti sašutusi. Virināju muti mēmos lamuvārdos un dancināju uzacis pa visu pieri, turklāt, acīmredzot, jauno kaimiņu tas ārkārtīgi uzjautrināja. Viņš iesmējās un pieliecies iebikstīja ar garu, slaidu rādītājpirkstu man starp uzacīm.

-Nevajag tā viebties, grumbas parādīsies.- viņš, domājot, ka ārkārtīgi smieklīgi pajokojis, iespurdzās un novērsies sāka kravāt laukā somu.

Es pakasīju starpuzaci un vel pēdējo reizi dusmīgi nošņācoties aizgriezos. Vel ne vienu vien reizi pieķēru viņu mani vērojot. MAN TAS KRITA UZ NERVIEM. Pa nieka 20 minūtēm viņš mani izbesīja tik radikāli, ka es uzreiz pēc Dievu zvaniem aizbraucu mājās. Nespēju vairs paciest Loras un čiku dusmīgās klaigas un tos damn koši zaļos redzokļus.