B17.1310

Mans vienīgais sabiedrotais bija mana knapi izveidojusies drosme, kura izsīka ik mirkli. Nospraudusi sev domu, ka nekas slikts jau nebūs, ja uzmetīšu aci citam maršrutuam, es braši devos lejup pa taciņu. Pārsteigta secināju, ka šis ceļš bija daudz vairāk cauri ejams kā ceļš, pa kuru parasti gājām. Netraucēja nedz papardes, nedz zari, nekā, it kā te kāds būtu gājis ne vienu reizi vien. Kaut kur dziļi sevī, nodomāju, ka tā ir laba vēsts, es biju uz pareizā ceļa, lai atrisinātu, kas te notiek. Vēl labāk, es biju tur, kur mani nevarēja noklausīties, un, kur acīmredzam, bija kaut kas, ko organizatori no mums slēpa. Vai varbūt tas bija uzvaras ceļš? Lai nu kā, man vairs nebija atpakaļceļa.

Un tad, diemžēl, ierunājās mana sirdsapziņa. Prātā neizprotamā jūklī putrojās jautājumi, vai es neesmu briesmās, vai manas rīcības sekas kaitēs mūsu būšanai šeit, un vai es maz spēšu atgriezties? Iepriekš biju pārliecināta, man nav ko zaudēt, bet tad, atcerējusies, ko es domāju, esot komā, atkal atskārtu, cik ļoti gribu dzīvot.

Es turpināju iet. Cauri zaļajam, zirņu biezputras toņa midzenim, kur, jo tālāk gāju, jo vairāk koki saplūda ar zāli. Kaut kur pa brīžam ieķērās kāds putns, sačibēja lapas. Jo tālāk gāju, jo dobjākas kļuva ūdenskrituma skaņas un dunas, tas bija kaut kur tepat. Kad saule bija ne pārāk tālu no vidus, nospriedu, ka laiks uz sekundi apstāties. Nebija ne jausmas, cik stundas biju nogājusi. Bet viens bija skaidrs, mani noteikti jau meklēja.

Bet vai es padoties grasījos? Nekad.

Izņēmu no somas ūdeni, ko kāri padzēros, un notiesāju maizi, pat nejūtot garšu. Vēlreiz pacēlu skatienu pret debesīm, kā redzētu tās pēdējoreiz, un sapurinājos. Sagurusi, piecēlos kājās, uzrāvu somas lenci plecā, un atkal atsāku iet. Nu vairs nevajadzētu būt tālu, es sevi mierināju, sala taču nebija bezgalīga.

Centos ne par ko nedomāt. Baidījos, ka tas ietekmētu manu apņemšanos, tāpēc visu ceļu pie sevis dūdoju dziesmu meldiņus, līdz sadzirdēju kādu savādu troksni. Mirkli apstājos, cenzdamās to izanalizēt, bet tas nebija nekas, ko būtu dzirdējusi iepriekš.

-Halo?- es izsaucos, cerībā, ka varbūt kāds no organizatoriem bija tur, gaidot kādu, kas atradīs šo vietu. Bet mana balss atbalss veidā attecēja pie manis,- Vai tur kāds ir?- es izsaucos. Pēkšņi man aiz muguras nodārdēja kāds ass, smags troksnis, un instinkti lika man bēgt, ko kājas nes. Izklausījās, ka mana balss bija izbiedējusi kādu dzīvnieku, pēc skaņas, patiesi milzīgu, un nu tas dzinās man pakaļ.

Tik ātri skrējusi nekad nebiju. Lai kā maņas kliedza, lai palūkojos atpakaļ, man bija bail, un es tikai paļāvos uz kājām un prātu. Taču, manas kājas pa ceļam sapinās saknēs, un es pakritu, tieši ceļā uz stāvu nogāzi, ripodama lejā, kā muca no kalna. Kalns bija patiesi stāvs, un ik akmens, ik zars, visi sīkumi dūrās ķermenī kā naži, kamēr es nebeidzu ripot. No malas tas varbūt izskatījās vareni komiski, bet man bija tik slikti, ka vēlējos nomirt.

Beidzot es ieripoju ūdenī, kas pieskaloja man muti un plaušas, izraisot impulsīvu, sāpīgu kaklu. Izspļāvu to un pieslējos uz ceļiem, nopētot ķermeņa skādes. Viscaur biju smiltīs un dubļos. Ādu klāja apsārtumi un nobrāzumi, bet, šķiet, es nebiju, paldies Dievam, neko salauzusi.

Atgāzos ar pēcpusi upē un dziļi ieelpoju un izelpoju. Neticībā pat pasmaidīju. Nez, filmās arī, kas tāds notiek?

Atgāzu galvu pret sauli, un pateicos Dievam, ka nu viss bija cauri. Ūdens apskaloja ķermeni un nomierināja. Lai arī kam biju izgājusi cauri, biju pārliecināta, zvērs mani vairs nevajāja. Pievēru acis, un no sirds pateicos Dievam, ka es vēl biju dzīva.

Un tad manai rokai kas pieskārās. Domājot, ka tā bija zivs, es pacēlu roku, lai to atgaiņātu, taču mana roka neatdūrās pret mazu, zvīņainu radību. Mana roka atdūrās pret cilvēka galvu. Pret cilvēka galvu bez ķermeņa.

Histēriski iekliedzos un zirnekļa pozā aizrāpoju uz krastu, nespēdama noticēt redzemajam. Visupirms, es šajā upē nebiju viena, ja nu vienīgi, vienīgā izdzīvojusī. Te, man apkārt, peldēja cilvēka ķermeņa daļas, ap kurām ūdens skalojās melni sarkans. Panikā iesmilkstējos un parāpos atpakaļ, kad atskārtu, ka paiet nespēšu, jo biju traumējusi potīti.

Galva, kas bija man piepeldējusi blakus, pagriezās pret mani, ar tukšu skatienu un izvalbītu mēli un asiņainām ausīm. Es atceros, ka iekliedzos, tad izvēmos, un tad.. tad mana samaņa atteicās pieņemt realitāti, un es atslēdzos. Taču pat nemaņā, pirms iemigšanas, mirušā galva blenza uz mani, kā vainīgo.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/B1714/872242