B17.11.4

Ārā bija vismaz plus trīdesmit grādu karsts, bet mana sala tā, kā ja vien es stāvētu putenī. Būdama vesela, es jutos kā pamesta zem smagās kravas mašīnas riepām, un vilkta simtiem kilometru, lauztiem kauliem, zilumiem un nobrāzumiem pa visu ķermeni. Saule spīdēja, bet es drebēju, un tik stipri, ka pati apjuku, vai nervu saspringuma dēļ, vai sāpju dēļ, vai noguruma. Lai nu kā, nekas mani nesaudzēja.

Tristans gribēja pateikt taisnību, bet pietaisīja manu dvēseli ar mēsliem. Viņš runāja labestīgā balsī, bet vārdi, ko viņš teica, dedzināja man ausis. Negribēju tos dzirdēt, negribēju pieņemt, ka viņam ir cita, un ka viņam ir dzīve, kamēr es nabadzības dēļ esmu nonākusi velnszinakur, un iepinusies tūkstošiem likstās.

Pie visa, mans brālis bija aizturēts. Un nu te bija mana kādreizējā mīlestība. Kaut es nebūtu pamodusies.

-Bī,- Tristans skarbi nopūtās. Pacēlu skatienu uz viņu,- Saki kaut ko,-

-Ko tu gribi, lai es saku?- es aizlauztā čūkstā vaicāju,- Apsveicu, ka mani aizvietoji?

-Es tevi neaizvietoju,- viņš, zobus sakodis, teju norūca,- Kā tu nesaproti,-

-Es visu lieliski saprotu,- tikpat dzēlīgi atteicu,- Izvilki mani te paņirgāties par to..

-Aizver muti, Blēra,- viņš mani pārtrauca. Izbijusies, paspēru soli atpakaļ,- Tu nesaproti, kāpēc es tev to visu saku?- viņš uzkliedza. Puiša acīs iemirdzējās sāpju atblāzma,- Es gribu dabūt tevi prom no šejienes, cik vien iespējams, lai tu vari sekot manam piemēram, un dzīvot laimīgu dzīvi ar citu cilvēku, saproti? Šis nav nekāds pasākums priekam, tu pat neapjaut, kādās briesmās esi iekūlusies,-

Es vairs nenoturēju asaras un sāku raudāt. Tristans panācās man tuvāk, bet es izstiepu rokas uz priekšu, viņam to liedzot,- Netuvojies man,- drebošā balsī lūdzu,- Es nevēlos no tavas mutes dzirdēt ne vienu sasodītu vārdu. Liec man mieru, un palūdz to arī savai mātei,-

-Blēra..-

-Ej dirst,- es noteicu un, apcirtusies, devos atpakaļ mājās. Pa ceļam noslaucīju asaras un centos sev iegalvot, ka tur viss ir beidzies. Tristans jau man izrāva sirdi, tagad man ir jācenšas nedot viņam iemesli iegāzt manu vienīgo iespēju izglābt ģimeni no bada. Ko viņš zināja par nabadzību.. Noteikti tagad viņš vairs nebija tas cilvēks, kurā iemīlējos. Tagad viņš bija precēts biznesmenis ar ģimeni. Un mūsu pagātne, nu vairs ir tikai mana problēma.

Todien es paņēmu vienu tomātu no virtuves, un visu vakaru pavadīju savā istabā. Tristans klauvējās ik pēc trīs stundām, bet es viņam pat neatbildēju, līdz viņš mazliet pavēra durvis, un iemeta pa to manu telefonu, bez paskaidrojumiem. Tā bija vienīgā lieta, kuras dēļ es piecēlos kājās tovakar. Neliekoties ne zinis par neko, es atlikos spilvenos, ieslēdzu mūziku un paslēpu galvu spilvenā.

Varbūt tomēr visu pamest?

~

Bija pagājušas trīs dienas. Es no Tristana vairījos kā no nāves, lai gan viņu tā īsti vairs neredzēju. Manas dienas kļuva par rutīnu, un ikdienas es domāju par vienu, kas gan notiek ar manu brāli. Bez viņa, man nebija neviena ar ko parunāt. Dienu no dienas, es nespēju neko ieēst. No rīta es pamodos, iegāju dušā, izmazgāju drēbes, devos nopeldēties, tad paņēmu mantas, un kopā ar grupu devos meklēt un pētīt kaut kādus augus un dzīvniekus, no kā mēs neviens neredzējām jēgu. Šķita, ka ejam pa riņķi, līdz pienāca pusdienlaiks. Vakarā, kad Triss pateica, ka ir piektdiena, mums tika sarīkotas dzīres.

Un ar “mums” es biju domājusi viņus. Kā rēgs, es atkal devos prom, līdz uz trepēm kāds saķēra manu roku un pavilka atpakaļ. Gribēju rupji ko atcirst, bet, kad pagriezos un redzēju Tristana seju, mani mūri sabruka, un spēju vien uzmest lūpu, lai neraudātu.

-Nāc man līdzi,- viņš paaicināja, un pirkstu pēc pirksta, atlaida manu roku,- Es dabūju laukā tavu brāli, viņš būs..

-Ko tu vēl gaidi,- es skaļi iesaucos, un nometos lejup pa trepēm, kā pats nelabais. Tristana smaids nozibsnīja pustumsā. Nespēdama apvaldīt sajūsmu, es atrāvu durvis un metos okeāna virzienā, kur redzēju šūpojamies laivu, kas pamazām tuvojās piekrastei. Un tur viņš bija, māja man ar roku. Tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Es pirmoreiz vairāku dienu laikā patiešām pasmaidīju. Jutu, ka plauksta noguļ  man uz pleca.

-Neatgrūd mani,- Tristans klusi palūdza,- Tu mani darīji laimīgu, kad man to visvairāk vajadzēja. Par to, es tev sniegšu kaut ko, par ko tev ir jāklusē,-

-Ko tad tu var mani sniegt,- nicīgi pajautāju,- Ir gana jau ka tu dabūji Čārliju..

-Es tev palīdzēšu iegūt laimestu,- Tristans sacīja,- Jo, mistiskas sakritības dēļ, esmu Trisiānas dēls, un man ir pieeja projekta biznesa plānam un tā.

-Tu melo,- es pagriezu seju pret viņu. Puisis pustumsā staroja.

-Pat ja tā, vai tev ir ko zaudēt?- viņš ieinteresēti vaicāja. Brīdi to apdomāju, taču atbildes man nebija, un es izlēmu paklusēt.- Tā jau domāju.- viņš nosmīnēja. Gribēju viņam pajautāt ko vēl, bet brālis man novērsa uzmanību, un es atstāju Tristanu stāvam nomaļus, lai vien sajustu cilvēku, kurš man bija tuvākais uz pasaules. Cilvēku, kurš mani nebija nodevis. Ak, kā es gribēju izkratīt brālim sirdi..

Bet pagaidām es viņu apskāvu. Un viņš mani piespieda sev  klāt, it kā sakot, “Es zinu”, tā vienkārši, bez vārdiem. Un vairāk neko nevajadzēja.