B1715

-Mums ir problēma,- kabinetā, mazliet aizelsies, ātrā solī ieripoja apaļīgs vīrelis, kura melnie, taukainie mati, bija nelāgi izspūruši pāri gandrīz kailajam pakausim,- Mums.. ir.. problēma..

-Eižen,- pie galda sēdošā sieviete, viņu uzrunāja ar laipnību balsī. Ieraudzījis viņu, vīrelis samulsa, vaigiem kļūstot sārtiem kā zemeņogām vasaras pilnziedā. Viņš iztaisnojās, lai druknais puncis šķistu slaidāks, piekārtoja slikti pašūto uzvalku, ko nabaga podziņas knapi saturēja kopā, un izklepojās, lai ko sacītu, taču viņa pasteidzās pirmā,- Vispirms, lūdzams, pieklauvē,-

-Es atvainojos,- vīrelis ar sliktu vācu akcenta pieskaņu balsī, no tiesas sacīja.- Bet lieta ir nudien steidzama. Runa ir par A-192 projektu. Tas ir izgāzies,-

Sieviete atspieda muguru pret violetā vinilā apšūto datorkrēslu, ielika pildspalvu mutē, un ar interesīi vērās večūkā, pildspalvas korpusam slīdot gar seksīgi sarkanā krāsotajām lūpām.- Ko?-

-Nu, atkal, viņi ir miruši,- vīrietis histēriski iespurdzās un neveikli atglauda matus no pieres,- Jūras daļa aizsūtījuši dronus nofilmēt, atradām divpadsmit līķus. Tieši tik, cik aizsūtījām. Pašlaik gaisa spēki un brīvprātīgie savāc līķus, iekams uzrodas mediji,-

Sieviete nepatikā savieba lūpas un nolika pildspalvu uz spoguļgaldiņa. No uztraukuma, viņa izlaida smalkos, pianistes cienīgos pirkstus cauri platīnblondajiem, cilpā savītajiem matiem, no kuriem atrisa pāris šķipsnas. Viņa pabungāja ar pirkstiem pa galdu, domādama, kā rīkoties. Vēl nekad iepriekš viņa, būdama zinātniece, nebija ar neko tamlīdzīgu sastapusies. Vēl nekad viņa nebija upurējusi savai interesei tik daudz. Bet viņa negrasījās padoties.

-Eižen, sadabū vēl cilvēkus. Šie bija neveiksmīgi,- viņa vēsā balsī sacīja un piestūma krēslu tuvāk galdam, lai iztaisnotos,- Tur ir visa tā sāls. Neveiksminieki un dzērāji.

-Ne šoreiz,- Eižens iebilda un ar skatienu atrada krēslu, kas atradās pretī sievietes galdam. Viņš vaicājoši uzlūkoja priekšnieci, un, guvis piekrišanu, steidzās apsēsties. Vīrietis nervozi uzlika uz ceļiem ādas portfeli, kas jau bija krietni noskrandis, un izvilka ārā dokumentus, ko pasniedza sievietei,- Tie bija sertificēti kājnieki. Gudri puiši, kuri bijuši dienēt par Eiropā. Un tagad..- vīrietis nošūpoja galvu,- Nabaga viņu vecāki.. Tāds zaudējums..

-Aizsūtīsim līdzjūtības vēstules,- sieviete vēsi noteica un piespieda pogu uz telefona paneļa, kur viai atbildēja sievišķīga, smalka balss, kas piederēja viņas asistentei,- Melodij, nosūti visiem cietušajiem sēru ziņas. Uz servera ir piemērs, pieliec tikai vārdus un uzvārdus, palabo datumus,-

-Bet prēmijas?- Melodijas dzidrais soprāns vaicāja,- Viņiem taču tās vajag..

-Tad sazinies ar Denielu, sērot nav manā tipā,- sieviete atteica un noņēma roku no pogas, pārtraukdama sarunu. Tiem, kas strādāja laboratorijā, viņas attieksme nebija nekas neprasts. Tiem, kas viņu nepazina, šķita, ka šai sievietei nebija sirds. Pat viņa pati tam mazliet ticēja, jo vairāk par visu mīlēja zinātni un izpēti. Būdama neprecēta, skaista un gudra sieviete, viņa gāja uz maksimumu.

Vismaz līdz šim brīdim, kad viņai vairs nebija ideju ko darīt. Divās nedēļās gandrīz puse simts mirušo. Pati viņa negrasījās turp doties, un negrasījās arī sūtīt sev tuvos. Tāpēc viņa izlēma sūtīt nepazīstamus cilvēkus, lai tiktu tuvāk atrisinājumam, taču bez veiksmes.

-Ko daram tālāk?- Eižens pārtrauca klusuma brīdi,- Vai meklēt jaunus...

-Nē, ne tā,- sieviete viņu pārtrauca un atvēra mazo Macbook datoriņu, kur uz darbavirsmas bija viņas suņa bilde.- Mums vajag kaut ko mazvērtīgāku. Kaut ko, kas būtu lēts instruments labai izpētei. Līdzekļu mums nav gana daudz, lai ziedotu noderīgu cilvēku dzīvības,-

-Kundze, vai jūs...-

-Jā, Eižen.- viņa iešķībi pavīpsnāja,- Es tieši tā pateicu. Noderīgus cilvēkus mums vajag. Taču nenoderīgus ir grūti atrast. Bezpajumtnieku nokaušana nav risinājums, viņi nav tik ziņkārīgi, kā..- sieviete nepaspēja pabeigt teikumu, kad viņas acis iegailojās intrigā, un seju klāja plats smaids,- Kā pusaudži un bērni, kuri alkst pēc uzmanības.

-Bet, - Eižens iebilda,- Ja reiz ar to netika galā kājnieki, tad kā ar to tiks galā bars pusaudžu?

-Tāpēc, mīļo Eižen, priekšniecībā esmu es, nevis tu,- priekšniece atteica un atvēra programmu datorā, lai sāktu rakstīt dokumentu,- Tagad, lūdzu, atstāj mani vienatnē. Bet, esi tik labs, un paziņo valdībai, ka dabūs no manis projekta ideju tuvākās stundas laikā,-

-Kādi ir izdevumi?- Eižens padodoties, vaicāja.- Vajag izdot grāmatvedim ziņas.

-Sarēķini ceļa un primāro lietu izdevumus, kā arī septiņus miljonus.-

-Kam tos?-

-Uzvarētājam,- Trisiāna apmierināti sacīja, būdama apmierināta ar savu ideju,- Uztaisīsim to kā spēli. Viņu hormoni un ziņkāre varētu būt spēcīgs ierocis,-

-Es neko nesaprotu,- Eižens nošūpoja galvu,- Par ko ir runa?

-Mēs uzrīkosim konkursu, mīļais Eižen. Lai jaunieši, kas mums ir gandrīz bezmaksas darbaspēks, izpēta to, ko mums vajag. Tādējādi, mēs ietaupīsim resursus.

-Un ja nu viņi ņems nelāgu galu?-

-Tad tās vairs nav mūsu problēmas, Eižen,- Trisiāna pavēlnieciski noteica un uzmeta vīrietim skarbu skatienu,- Un tagad ej lūdzu. Pirms tam pasaki, lai pie manis pienāk sabiedrisko attiecību speciāliste. Mums vajag ziņas izvietot visur,-

-Man nešķiet, ka tā ir prātīga doma, mis,-

-Mums nav ko zaudēt. Tāpēc rīkosimies,- Trisiāna noteica, un pievērsās teksta sacerēšanai, vairāk domādama par to, kādus rezultātus iegūs, nevis, ko zaudēs. Tas viņu neinteresēja it nemaz.

Viņu interesēja tikai uzvara.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/B171/865139