1

 21  0

Enjoy!

Pēc garā treniņa es ātri izmantoju skolas dušas telpas un pārģērbos tīrās drēbēs, netīrās ielokot plastmasas maisiņā un iebāžot to somā. Atvelkot elpu es apsēdos uz soliņa, ar vienu roku ķemmējot mitros matus, kamēr otrā rakājās telefonā cerībā atrast Dilana uzvārdu.

Atvērusi Facebook aplikāciju es meklēju caur draugu draugiem un bingo!!! Es atradu Dilanu.

"Dilans Džeksons" es pie sevis nomurmināju un sāku meklēt Dilana draugos cilvēkus ar viņa uzvārdu, precīzāk viņa mammu.

Nebija ilgi jāmeklē, jo viņas profils bija viens no pirmajiem kas izlēca ārā, plus profila bildē bija pats Dilans. Viņi stāvēja apķērušies uz tilta ar jūru fonā, abiem uz sejas bija uzlīmēti vislielākie smaidi. Pasmaidot es uzspiedu uz sievietes profila un nospiedu 'messenger' pogu.

"Labdien! Mani sauc Keita, es kopā ar savu draugu atvedu Dilanu uz slimnīcu. Gribēju uzzināt kā viņam iet? Varbūt ir iespējams atbraukt viņu apciemot?" es ātri uzrakstīju un nospiedu 'sūtīt'

Tikmēr es iemetu telefonu somā un pabeidzu ģērbties.

Pametot skolas telpas es devos uz skolas autostāvvietu kur atradās mana mašīna, tikmēr aizdedzinot cigareti. Atslēdzot savu mašīnu, es iemetu savu somu pasažiera sēdeklī un pati ieņēmu vietu pie stūres, atstājot durvis vaļā kamēr es pīpēju.

Ievelkot vēl vienu dūmu es redzēju, ka Dilana mamma man jau ir atbildējusi. Viņa man deva jā vārdu un apsolīja sagaidīt pie ieejas durvīm.

"Zini, ja tu gribi cīnīties, tad tev būtu jāatmet." Eduards teica nākot tuvāk manai mašīnai.

Iesmejoties, es iepūtu dūmus viņam tieši sejā, "Ja gribi būt normāls cilvēks, tad zināsi kā likt citus mierā."

Eduards izvilka mapi no somas un ielika man to klēpī.

"Kas tas?" es jautāju piepaceļot mapi savā klēpī apskatot vāku no abām pusēm.

"Mājas darbi, ja vēlies palikt skolā, tad būs jāseko mana tēv-, tas ir direktora noteikumiem."

Uzraucot uzacis es palūkojos uz Eduardu šokā, "Kā man tas agrāk nepieleca..." es šokā skatījos uz viņu.

Viņš taču ir direktora dēls, tāpēc viņam izdevās izvilkt manu dirsu laukā no nepatikšanām.

"Labi, labi... Aizveries un esi pateicīga to, ka tev nav jāiet uz lekcijām. Vienkārši izpildi mājas darbus uz nodod tos man." viņš pateica un aizcirta mašīnas durvis atstājot mani vienu.

Ievelkot pēdējo dūmu es izmetu cigareti laukā pa logu, noliku mapi aizmugurējos krēslos un iedarbināju mašīnu.

*****

Ieejot iekšā pa slimnīcas durvīm es ieraudzīju Dilana mammu kas stāvēja atspiedusies pret sienu.

"Džeksones kundze!" es viņu pasaucu, liekot viņas acīm ātri pacelties un palūkoties uz mani. Uz sievietes sejas uzplauka neliels smaids un viņa nāca man pretī.

"Sveika Keita, paldies ka atbrauci un paldies, ka palīdzēji vakar." sieviete teica un iekļāva mani apskāvienā.

"Jums nav man par ko pateikties, esmu pārliecināta, ka jebkurš būtu rīkojies tā pat."

Viņa piekrītoši pamana ar galvu un palaida mani vaļā, "Tu droši dodies pie Dilana, es neesmu šodien vēl ēdusi. Es ceru, ka tev nav nekas pret to, ja es aiziešu ātri kaut ko ieēst? Pie reizes nopirkšu Dilanam kādus augļus."

"Nu ko jūs! Droši ejat, es tikmēr pasēdēšu pie Dilana, mēs jūs sagaidīsim." es pasmaidīju.

Sieviete pateicās un saspieda manu roku un atstāja mazu skūpstu man uz vaiga.

Līdz ko viņa aizgāja es devos uz reģistratūru, lai apstiprinātu savu ierašanos. Kad medmāsa pateica kurā palāta atrodas Dilnas, es pateicu pladies un devos uz liftu.

Apjukusi es maldījos pa garajiem slimnīcas koridoriem, neziņā uz kuru pusi man ir jāiet. Es apstādināja pirmo medmāsu kas gāja man garām un neveikli pajautāju uz kuru pusi man ir jādodas.

"Tu jau esi te, tikai paej divas durvis tālāk un palatā kuru tu meklē ir pa kreisi." viņa paskaidroja un devās tālāk.

Sekojot viņas norādījumiem es atradu pareizo palātu. Pieklauvējot pie durvīm es tās lēnām pavēru un redzēju Dilanu sēdus spaidām savu telefonu.

Durvis iečīkstejas un viņa galva asi pagriezās manā virzienā.

"Sveiks Dilan." es pasmaidīju ieejot gaišajā telpā.

Viņa acis iemirdzējās un viņš pasmaidīja, "Čau, paldies ka atbrauci." viņš teica un sabīdījās savā palātas gultā, izveidojot mazu placīti kur man apsēsties.

"Gribēju uzzināt kā tev klājas, kā ar pašsajūtu?" es apvaicājos.

Viņš paraustīja plecus un vāji pasmaidīja, noliekot telefonu savā klēpī, pievēršot visu uzmanību man.

"Labāk nekā vakar, vienīgais galva sāp un nereāli slikta dūša. Nesanāk neko ieēst."

"Piedod, ka tā sanāca... Ja es būtu zinājusi, būtu iejaukusies ātrāk."

"Bet tu nezināji, tāpēc nevaino sevi. Tev tā vai tā sanāca viņu apstādināt."

Piekrītoši panākot ar galvu es palūkojos uz Dilanu. Viņa seja bija noklāta skrāpēs un zilumos, abas acis bija manāmi piepampušas un violētas. Lūpas bija apkaltušas un arī pārsistas.

"Tiešām tik traki izskatos?" viņš iesmējās saprotot, ka es blenzu.

Neveikli es nolaid acis un noraidoši pamāju ar galvu, "Nē, nē itnin nemaz. Vienkārši žēl, ka tā sanāca."

Mēs sēdējām klusumā pāris minūtes, bet klusums nešķita neveikls vai īpatnējs. Mēs vienkārši klusējam.

"Erm, man ir mājās darbi kas man ir obligāti jāizpilda, drīkst man tos pildīt te? Es apsolīju tavai mammai, ka es palikšu ar tevi lidz viņa atgriezīsies un jā..."

Dilans iesmējās un piekrītoši pamāja ar galvu, "Ko tu studē, ja drīkst jautāt?"

Es piecēlos no viņa gultas un paņēmu krēslu kas atradās palātas stūrī. Es noliku to viņam pie gultas un apsēdos uz tā, izmantojot Dilana gultu kā galdu.

"Psiholoģiju. Nezinu... Pagājušogad izlēmu ka gribu kļūt par psihologu, bet tas ātri vien mainījās."

"Ko tu vēlies studēt ja ne psiholoģiju?"

Smagi nopūšot es atvēru mapi kuru man iedeva Eduards, "Nezinu... Negribas studēt, gribu nodarboties ar boksu, piepelnīt pilnu dirsu ar naudu un doties ceļot," es skaidroju, "Bet tas ir diezgan nereāli. Tāpēc mācos, cerībā dabūt izglītību un samērā normālu darbu."

"Kapec nemācīties kaut ko kas tev vairāk patīk?" viņš turpināja ar jautājumiem

"Nudas nav lai mainītu studijas kā zeķes. Man jau tā ir paņemts aizņēmums, lai pabeigtu šī gada kursu. Man priekšā vēl 3 gadi. Viens gads vien maksā deviņi tūkstoši mārciņas, reiz četri gadi kopumā..."

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu, "Tāpēc es arī negāju tālāk mācīties. Sāku strādāt un lēnām tieku augstākos amatos."

" Par ko tu strādā?"

"Piestrādāju par interneta developeri, laba nauda, diezgan viegli. Varu strādāt no mājām."

Pārsteigtumā man iepletās mute un es iesmējos, "Tas ir diezgan pārsteidzoši, bet tu esi malacis!"

Dilans pateica paldies un es sāku lasīt savus mājas darba uzdevumus, kamēr Dilans pļāpaja un centās novērst manu uzmanību. Beigu beigās viņam izvedās un tā vietā lai mācītos mēs sākām spēlēt krustiņus un nullītes, turpinot uzdot viens otram dažādus jautājumus.

Man tomēr ir prieks, ka Eduards piekāva Dilanu... Savādāk es viņu nebūtu satikusi.

Komentāri 1

0/2000

👍 Gaidu turpinājumu

 0  0 atbildēt