0

 13  0

BAD (2)

Aizcērtot savas mašīnas bagāžnieku, es pārmetu savu sporta somu sev pār plecu un aizslēdz mašīnu. Lai gan stundas jau ir sākušās un es kavēju, diezgan daudz cilvēku vazājas apkārt pa skolas teritoriju, pļāpājot un ignorējot savas studijas.

Nolaidusi galvu es devos uz savu pirmo lekciju, cenšoties izvairīties no cilvēkiem kurus es redzēju vakar. Daži ar mani sasveicinājās, daži vienkārši nolurēja, bet es turpināju visus ignorēt.

Ieejot lekcijā, visi apklusa un palūkojās uz mani.

"Miller, prieks tevi redzēt. Varbūt vēlies netraucēt lekciju un ieņemt savu vietu?" profesors man jautāja diezgan pasīvi agresīvā tonī.

Sakodusi zobus, es sarkastiski pasmaidīju, apgriezos apkārt un devos prom.

"Neaizmirsti, ka direktora kabinets ir pa labai rokai! " Viņš turpināja, kas lika visai klasei iesmieties.

Dusmās es aizcirtu durvis un taisnā ceļā devis uz sporta zāli, cerībā, ka treneris tur būs un atļaus man pavadīt dienu tur. Nezinu, kāpēc, bet šodien vienkārši nav mana diena. Kaut vai pulkstenis ir tikai 9:40, es vienkārši jūtos ļoti uzvilkta un dusmīga.

Manas kājas ātri vien aizvilka mani līdz sporta zālei un es pavēru lielās metāla durvis. Zāle nebija tukša, es redzēju pāris puišus iesildamies. Manas acis ātri noskanēja telpu un es pamanīju treneri, kurš nu jau lūkojas uz manis.

"Keita, atkal lekcijas bastojam?" viņš iesmējās.

Es paraustīju plecus, "Man tur nav ko darīt."

Treneris laikam saprata pēc mana toņa to, ka laikam nav vērts ar mani strīdēties un viegli pasita pa manu muguru, vedot mani tālāk zālē.

Pēc tā, kā es pārģērbos, es izgāju laukā no sieviešu ģērbtuvēm vienlaicīgi cenšoties savākt savus matus astē.

" Sveika Miller, prieks tevi redzēt." Eduards pienāca man klāt no mugurpuses.

Es pagriezos un neveikli pasmaidīju, nespēdama neko pateikt dēļ matu gumijas kas bija man starp lūpām. Viņš iesmējās un izvilka to ārā.

"Sveiks..." es atbildēju paķerot savu gumiju un iesienot to savos matos. "No Dilana nekādu ziņu?"

Viņš noraidoši pamāja ar galvu un at spiedās pret sienu, sakrustojot rokas pret savām krūtīm. "Mēs neesam ar viņu draugi, atceries?"

"Bet tu viņu piekāvi, mazākais ko varēji darīt ir pārbaudīt kā viņš jūtas." es atcirtu un devos prom, bet viņš man izlēma sekot.

"Pie dirsas man, es izdarīju visu ko vien varēju. Viņš tika nogādāts slimnīcā un viss beidzās labi."

Šokā es pagriezis ar seju pret viņu un saraucu uzacis. "Tev ar galvu viss kārtībā? Tu gandrīz vai salauzti viņam degunu! Viņam ir smadzeņu satricinājums, Eduard. Tu vispār dizrdi ko tu saki?" es nu jau kļuvu agresīva un pagrūdu puisi.

Viņš paklupa atpakaļ gaitā un izsmēja manu reakciju.

"Klausies Keita-"

"Nē! Tu klausies!" es nu jau kliedzu. "Ja nebūtu iejaukusies es, tad sekas būtu vēl trakākas. Tu pats to vakar teici!"

"Un? Tas bija vakar. Šodien ir cita diena, viss mainās."

Apstulbumā es vienkārši iesmējos. "Nu tad es arī ņemu visu ko es teicu atpakaļ... Vari aizmirst par savu licenci." es izšpļāvu un aizgāju prom, ignorējot viņu saucam manu vārdu.

Treneris lika man izpildīt savu ikdienas kardio rutīnu un salika pāri ar Džeremiju kurš mani vaktēja. Viņš ir diezgan ladzīgs, mēdz būt pārāk uzbāzīgs un nedomā ko runā, bet tas nekad nav ar sliktu nodomu... Vismaz es tā ceru.

"Ja vēlies mēs varam pāriet uz nākamo daļu?" viņš man jautāja.

Es piekrītoši pamāju ar galvu un nometu savu lecam auklu stūrī un ātri paķēru dvieli, lai noslaucītu sviedrus. Džeremijs, pameta man ūdens pudeli un piemiedza man ar aci, kas lika man saviebt seju un tad iesmieties.

Es uzvilku savus cimdus un izmantojot savus zobus, es pievilktu lipekļus ciešāk ap savu plaukstas locītavu. Saistot abas dūres vienu pret otru es biju gatava treniņam, bet es dzirdēju sporta zāles durvis atveramies.

Refleksa dēļ es palūkojos, bet tik pat ātri aizgriezos, līdz manas smadzenes piefiksēja kas tur ienāca.

Es saspiedu acis un novaidējos, no dusmām uzšaujot pa boksa maisu. "Pie velna..."

Džeremijs saspieda lūpas taisnā līnijā un mierinoši pasita man pa plecu. "Dod šu rokas, palīdzēšu novilkt cimdus."

Pastiepjot rokas es centos izvairīties no acu skatiena ar negaidīto viesi, bet tad nebija iespējams.

"Milleres kundze, dzirdēju, ka jums bija jāatrodas manā kabinetā." Direktors Grīnbergs ieminējās.

Palūkojoties uz Džeremiju es sakodu zobus un ievilku dziļu, dziļu elpu. Viņš man pamāj ar galvu, kā signālu lai es pagriežos.

Sameistarojot vislielāko smaidu ko vien varēju, es apagriezos un palūkojos uz direktoru.

"Labrīt."

Grīnbergs nokaitināti samiedza acis un iesmējās. "Labrīt? Tev šeit nav jāatrodas, vispār. Uz manu kabinetu. Ātri." viņš nobļāvās, liekot viņa balss atbalsij piepildīt zāli.

Visi springa un es centos savaldīt savas dusmas. Man visas iekšas vārījās un es jūtu savas rokas savelkamies ciešās dūres, kuras nu jau trīcēja no adrenalīna. Pēkšņi rokā man pieskārās pie pleca un pastūma mani atpakaļ.

"Viņa ir ar mani un viņai ir caurlaide izlaist nākošo divu nedēļu lekcijas." Eduards iejaucās apstājoties man priekšā izveidojot barjeru starp mani un direktoru.

"Eduard... Ko tu dari?" direktors nikni pajautāja.

Viņš iesmējās, "Keita piedalīsies vienā no cīņām kas būs pēc divām nedēļām. Viņai vajag būt pēc iespējas labākā formā. Tu taču negribi lai tavu skolu pārstāv nepraša vai ne?"

Grīnbergs apklusa uz parīs sekundēm un aplūkojās apkārt, jo visas acis bija uz viņu. "Un kādēļ tu iejaucies?"

"Es esmu viņas treneris. Ja viņa uzvarēs, es dabūšu savu licenci ātrāk."

"Bet kā ar tavām studijām Miller?" Direktors jautāja tieši man, bet Eduarda viņam atkal aizbāza muti.

"Viss ir nokārtots, profesors nodos visus mājas darbus tieši man un pēc treniņiem viņa studē, šis ir tikai divu nedēļu jautājums."

Grīnbergs paspera soli sānup lai palūkotos uz mani. Man kaklā saraucās milzīgs, sauss kamols un rokas sāka svīt.

"Ja es uzzināšu, ka tavas atzīmes nelabojas, tu tiksi izslēgta no šīs skolas Keita. Un tas ir solījums, man pietiek skraidīt tev apkārt. Tava nākotne nevis mana, dari ar to ko tu gribi." viņš atcirta un aizgāja prom.

Līdz ko zāles durvis aizcirtās es beidzot at vilku elpu kuru es turēju visu šo laiku. Nezināju kā es jutos. Es biju dusmīga, bet arī apbēdināta un nemaz nepiebildīšu kāds man kauns, ka visam bija jānotiek citu priekšā.

"Tu neņem viņu galvā, viņš vienkārši ir mazliet uzvilkts." Eduards iesmējās

Es palūkojos uz viņu ar niknu skatienu: "Tu man to saki? Man likās ka viņš tūliņ man metīsies virsū."

Viņš iesmējās un pakasīja galvu "Nezinu, domāju, ka pa visiem mēs spēsim viņu noraut nost no tevis... Ja nu gadījumā kas."

Nobraucot ar rokām par seju, es vāji pasmaidīju. "Kas vispār tagad notiek? Kas par divām nedēļām... Es vienkārši esmu apjukusi."

Komentāri 0

0/2000