1

 22  0

Pēdējā laikā diezgan daudz brīva laika, latviešu valodā neesmu rakstījusi nu jau gadiem (neskaitot vēstules vecmammai, kura ņirgājas par manu gramatiku). Bet nu lai labi lasās!

Lamuvārds pēc lamuvārda izšļupstēja caur manām saspiestajām lūpām, kas centās noturēt neaizšķiļamo cigareti. Grozījos no sāna uz sānu, cerībā, ka sanāks paslēpties no stiprā vēja, kas neļauj atstāt liesmu dzīvu pat ne uz sekundi. Skaļi norūcot, es pakratīju šķiltavu un centos aizsvilt to vēlreiz.

"Palīdzēt?" nepazīstama balss pajautāja, liekot man apgriezties apkārt.

Manā priekšā stāvēja meitene, mana auguma ar spilgti sarkaniem matiem. Ārā ir krēslains un dārza lampas īsti nepalīdz, bet viņas mati tiešām izecēlās uz meitenes bālās ādas. Mugurā viņai bija viss melns, melni džinsi, ādas jaka... Izskatījās pēc meitenes kura 2015 gadā atvēra pati savu tumblr kontu, lai pierādītu cietiem, ka viņa 'nav tāda kā visas'.

Piekrītoši es pamāju ar galvu un pirms es biju spējīga reaģēt, sarkanmate izrāva cigareti man no lūpām un iespieda to starp savām. Tas mani mazliet nokaitināja, jo es jau jūtu viņas lūpu spīdumu aptaukojam cigaretes filtru.

Ar vienu kustību, viņai sanāca aizpīpēt. Ievelkot vienu dūmu, viņa pasniedza man manu cigareti atpakal.

"Paldies..." es neveikli novilku, "Foršas šķiltavas." es piebildu, norādot ar galvu uz spīdīgo priekšmetu viņas rokās.

Viņa tas pacēla tuvāk manai sejai un pasmaidīja. "Foršas ne? Mans tētis mīlēja pīpēt un ceļot, līdz ar to apvienoja abas lietas kopā un mājas veda šķiltavas no visām vietām kurās viņš jebkad ir bijis." viņa skaidroja. "Šīs ir no Āfrikas."

Nezinot, ko teikt es tikai māju ar galvu un neveikli smaidīju, turpinot pīpēt, bet viņas mute tikai kustējās un kustējās.

"Diemžēl, viņš nomira no plaušu vēža divus gadus atpakaļ. Šis šķiltavas ir vienīgā atmiņa...es pat nepīpē-" bet es viņu pārtraucu.

"Tu piepīpēji manu cigareti... "

Viņa pasmējās, "Tas tā, liek atcerēties viņu."

Ievelkot pēdējo dūmu, es izdzēsu savu cigareti pret ķieģeļu sienu man aizmugures un izmetu to krūmos. Sarkanmate ma jau sāka krist uz nerviem, līdz ar to pagriezu muguru pret viņu, cerībā, ka viņa ar mani vairs nerunās.

Manas acis skenēja pagalmu, cenšoties atrast kaut vienu pazīstamu personu, bet šajā tumsā saprast kas ir kas bija ļoti grūti. Sāku pārdomāt, vai vispār bija jēga šeit ierasties vienai. Anna mainīja plānus pēdējā minūtē un man nebija nekas cits ieplānots līdz ar to nošpļāvos un atbraucu.

Sarkanmate atkal sāka kaut ko murmināt un es zināju, ka šis ir mans signāls iet iekšā māja kur atradās lielākā daļa cilvēku.

Momentā, kad es biju gatava atvadīties no meitenes, puisis izskrēja ārā no mājas pilnībā aizelsies, pievēršot visu uzmanību uz sevis.

"Kautiņš!!!" viņš iekliedzās ar dūrēm gaisā un ieskrēja atpakaļ iekšā.

Cilvēki sāka satraukti runāt savā starpā un viens pēc otra skrēja iekšā, bet es zināju, ka man ir jātiek tur pirmajai. Spraucoties cauri pūlim es grūdu visus malā.

Beidzot, kad man sanāca tikt līdz uzmanības centram, es nemaz nebiju pārsteigta redzēt Eduardu. Viņu es pazīstu, jo mums abiem ir kopīgs boksa trenneris, bet pašlaik Eduards tiek apmācīts lai kļūtu par trenneri, jo mūsējais taisās pārvākties uz Austrāliju vasarā.

Iesmejoties, es izvilku savu telefonu, skaļi iesvilpos un pasaucu viņu, Eduarda acis pacēlās un viņš ieraudzīja mani.

Viņš iespēra puisim kuru viņš sita vēl vienu reizi un nāca man virsū. "Noliec telefonu, Miller."

"Kas būs? Mani arī piekausi? Dari ko tu gribi, bet licenci tev vairs neredzēt, mīļumiņ." es viltīgi pasmaidīju un gāju viņam garām, aizķerot savu plecu aiz viņa.

Es traucos klāt pie piekautā puiša un skats nebija labs, viņš gulēja tādā kā transā. Viņa acis blenza griestos un viņš nevis elpoja, bet gan krāca. Tad atkal, nemaz nav brīnums, puiša deguns bija galīgā lupatā un asins tecēja atpakaļ elpceļos un nevis ārā.

Ātri notupos un pārbaudīju viņa reakciju ar savu pirkstu kustinot to no sāna uz sānu, diemžēl tā bija samērā palielināta. Smagi nopūšoties, es palūdzu blakusstāvošajam cilvēkam man palīdzēt apsēdināt puisi. Līdz ko viņš tika apsēdināts, asinis sāka līt ārā pa viņa degunu kā ūdenskritumus (asinskritums šajā situācijā). Noraujot savu jaku, es piespiedu to viņam pie deguna, lai tās netiek viņam mutē.

Pēkšņi Eduards pietupās man blakus un paskatījās uz savu mākslas darbu.

"Braucam, es viņu aizvedīšu uz slimnīcu." viņš nikni noteica.

Neko natbildod, es paķēru puisi aiz rokas un palīdzēju uzsliet viņu augšā, tik un tā turot manu jaku pie viņa sejas.

Ātrā soli mēs aizskrējām līdz Eduarda mašīnai un es atveru aizmugurējās durvis. Kad puisis tika apsēdināts un piesprādzēts, kāds no muguras kliedza manu vārdu.

"Keita!" balss atkal kliedza, "Man ir ledus!"

Es apgriezos apkārt un redzēju Letīciju skrienam ar masiņu pilnu ar ledu un virtuves dvieli.

Netērējot laiku es paskrēju viņai pretī un paķēru to no viņas, ātri pasakot paldies un sprintojot atpakaļ uz mašīnu.

Puisis nu jau bija attapies un nu jau pats spējīgs noturēt manu jaku sev pie sejas.

"Vai tu esi eņģelis?" viņš pajautāja caur sāpēm, kas lika man iesmieties.

"Šoreiz izskatās, ka jā. Savādāk pats velns, lūk tur," es norādīju uz Eduardu pie stūres, "būtu tevi nosūtījis pa taisno uz debesīm." Puisis iesmējās un atkal ievaidējās sāpēs.

Eduards palūkojās uz manis, diezgan nokaitināts un smagi nopūta. Es nomainīju savu jaku, pret ledu un dvieli un aizcirtu mašīnas durvis. Apskrēju apkārt un iesēdos pasažiera vietā.

***

Eduards un es jau sēdējām uzgaidāmajā telpa vismaz kādu stundu, gaidot puiša ģimeni. Pie reizes arī iemācījos viņa vārdu: Dilans.

Dilans pārsteiguma kārtā sameloja un pateica, ka tika kautiņā ar kādu citu un laimīgā kārtā mēs ar Eduardu viņu atradām. Īpatnēji un nesaprotami kāpēc viņš meloja, es pat nezinu kāpēc viņi vispār sakāvās. Nopūšoties, es atspiedu galvu pret sienu, justdama zossādu veidojamies uz manām rokām.

Ārā ir februāra vidus un vienīgā jaka kas man bija mugurā ir sabeigta. Sakožot zobus no aukstuma es lūkojos apkārt, cerībā, ka Dilana ģimene drīz ieradīsies.

Pēkšņi kaut kas silts tika iespiests man klēpī, kas lika man salekties.

Palūkojoties uz priekšā stāvošo figūru es sapratu, ka tas ir Eduards. Viņš iemeta savu kurtku man klēpī un pats stāvēja ar kafiju rokās.

Neveikli pasmaidot es to uzvilku un ievaidējos no patīkamās siltuma sajūtas.

Tad Eduards pasniedza man kafiju un apsēdās man blakus.

"Paldies." es pasmaidīju un iedzeru malku.

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

"Es... Uh, gribēju pateikt paldies par to, ka pārtrauci kautiņu. Ja tu nebūtu iejaukusies, tad sekas varētu būt savādākas." viņš klusi skaidroja, "Ja godīgi, ja tu nebūtu atbraukuši līdzi un palīdzējusi, Dilans noteikti iesniegtu mani policijā."

"Nav nekāda video." es izpļurkstējos.

Eduards mazliet nobāla un cauraca uzacis.

"Ko-" bet es viņu pārtraucu.

"Nav nekāda video. Es neko nenofilmēju, vienkārši gribēju tevi iebiedēt."

Viņš sakoda lūpu, bet neko neteica. Neziņā ko teikt, viņš turēja savas acis uz savām pirkstiem kuri spēlējas ar sudraba gredzeniem kas rotāja viņa lielās rokas.

Norijot vēl vienu malku kafijas es turpināju, "Un trenerim ne vārda no manas puses. Pārliecināšos lai nevinem nav video no šīs nakts un lai arī muti nepalaiž."

"Kāpēc tu man palīdzi?"

Es vienkārši paraustīja plecus.

"Tu atveidi Dilanu, tu neaizlaidies prom... Plus es zinu cik ļoti tevi aizrauj bokss. Tikai cerams šī būs mācība, ka kauties ārpus ringa nav pieņemams. Savādāk viss tavs smagais darbs aiziet pa burbuli." es iedzeru vēl vienu kafijas malku. "Unn man arī vajag, lai tu mani aizved atpakaļ uz Letīcijas māju. Mana mašīna tur palika." es iesmējos.

Neliels smaids uzplauka uz Eduarda lūpām un viņš pateica paldies vēl vienu reizi.

Atlikušo laiku mēs pavadījām klusumā, skatoties apkārt vai spaidot telefonus.

Bet nepagāja ilgs mirklis līdz Dilana mamma atbrauca uz slimnīcu.

Mēs uzzinājām, ka Dilanam bija deguna plīsums un smadzeņu satricinājums, bet no slimnīcas tiks izrakstīts pēc pāris dienām. Jūtoties diezgan neveikli, mēs pārliecinājāmies, ka Dilana mamma ir ar mieru palikt viena un tad devāmies pakaļ manai mašīnai.

Eduards atveda mani atpakaļ līdz ballītes vietai un tā jau bija izmirusi. Pāris cilvēki vēl ārā pīpēja un runāja par dzīvi, daudzi jau bija aizbraukšu prom un daudzi arī bija atslēgušies uz dīvāniem, krēsliem un pat grīdām.

Eduards pavadīja mani līdz manai mašīnai un pateica paldies vēl vienu pēdējo reizi.

"Tiksimies rīt treniņā." es klusi noteicu un iedarbināju savu mašīnu.

Eduarda atvadījās un es izbraucu laukā no privātā īpašuma.

Smagi nopūšoties, es pieslēdzu savu telefonu pie mašīnas un sāku klausīties savu playlistu dungojot līdzi meldiņam.

Nevaru sagaidīt, kad es beidzot tikšu mājas.

Komentāri 1

0/2000

Man patika atmosfēra, un forša dinamika, tikai žēl, ka netiek atklāts kautiņa iemesls. Šis tas pietrūka. Palika sajūta, ka visam kas tikko norisinājās nav nekāda pamatojuma.

 0  0 atbildēt