local-stats-pixel

Auxilium XIV0

 131  0

Džeidena viens solis atbilda aptuveni maniem diviem, tāpēc nācās vien kustēties mazliet ātrāk, lai neatpaliktu. Viņa zābaki klusi klaudzēja pret grīdu, tomēr, jo vairāk tuvojāmies lielajam vestibilam, jo skaļāk apkārt viss kļuva.

-Kāpēc tu teici, ka Kents ir kā staigājošs eksperiments? Vai viņš ir piedalījies kādā eksperimentā, ko novēroji?- vaicāju, manot, ka Džeidens palēnina gaitu, lai man vieglāk tikt līdzi.

-Nē,- vīrietis iesmējās. –Viņa draudzene strādā Radikālo eksperimentu nodaļā, viņa ir sava veida ķirurgs, bet mācījusies arī optometriju, tāpēc arī viena viņa acs ir zaļa,- Džeidens stāstot ik pa brīdim uzmeta man skatu. Viegliem soļiem gāju līdzi Džeidenam, cerot, ka liftā atkal nebūs mulss klusums. Dažu kvadrātmeru plašā lifta durvis ar pieskārienu atvērās, un es aiz Džeidena iegāju iekšā, lai dotos augšup. Vīrietis savādi smīnēja, un tas mani darīja mazliet uztrauktu, tomēr liekot pasmaidīt.

-Kas notiek?- apjuku, kad lifts sāka kustību lejup.

-Izmēģinājums,- viņš pagriezās pret mani un veltīja savādi aizdomīgu smaidu.

-Kāds izmēģiājums?

-Tu nemanot esi kļuvusi par eksperimentu,- Džeidena seja kļuva nopietna, bet tad atvērās lifta durvis. Mana seja nobālēja, un es liftā stāvēju kā zemē iemieta. Mugurkaulam pārskrēja trīsas. Manī ievadīja čipu, lai varētu kontrolēt mani, domās secināju un atkāpos soli, atsitoties pret spīdīgo lifta sienu. –Es jokoju,- Džeidens sāka smieties, redzot manu reakciju, un ar rokas mājienu veicināja mani beidzot nākt ārā.

-Idiots,- atviegloti nopūtos, ejot viņam garām, un neviļus arī manā sejā parādījās smaids, ko centos noslēpt. Vīrieša garais augums izslējas, bet sejā joprojām bija redzami centieni apvaldīt smieklus, kas uzjautrināja mani vairāk par viņa centieniem mani izjokot, kas, lai gan nevēlējos atzīt, viņam izdevās.

-Vai tu patiešām noticēji?- viņš pakasīja pakausi, teju nemanāmi ieķiķinoties.

-Protams, ka nē,- meloju. –Es pavisam vienkārši esmu ļoti laba aktrise,- teatrāli sakrustoju rokas uz krūtīm un izslējos, cik taisni spēju.

-Ejam paēst,- Džeidens aplika roku ap maniem pleciem un veda pa koridoru. Ar sānu, kas bija piespiests Džeidenam sajutu viņa ķermeņa siltumu un uz mirkli iedomājos, ka man tas patīk, bet tad pēc iespējas ne aizdomīgi izrāvos no viņa tvēriena.

Tev ir randiņš ar Kalvinu, aizrādīju sev un sekoju Džeidenam, kas manu atraušanos, paldies visiem svētajiem, neuzskatīja par draudzības atraidījumu.

Vīrietis apstājās netālu no strupceļa, kas izskatījās tieši tāpat kā vieta, pa kuru pirmo reizi nokļuvu novērošanas nodaļā. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un kaut ko gaidīja.

-Ko?- es nesapratu, ka viņš pārāk ilgi bija mani vērojis ar iešķībi smīnu.

-Parādi maģiju,- viņš teica. Pskatījos uz viņu caur skropstām un pagriezos pret durvīm, pie kurām stāvējām. Vajadzēja vakar paskatīties, kā Kiara to dara, domās teicu un meklēju kaut ko, kur pilikt savu uzlaboto apakšdelnu. –Aiziet, aiziet!- Džeidens mudināja. –Tev jāpieliek roka pie sensora.

Palūkojos blakus durvīm un redzēju taisnstūra veida plāksni, mazliet tumšāki baltā tonī kā sienas. Pastiepu roku un pietuvināju šķietamajam sensoram. Durvis atvērās atklājot pazīstamu vietu, aiz kuras atradās istaba ar dīvānu un ekrānu.

-Un tagad tu esi pilntiesīga radikālo eksperimentu novērošanas nodaļas komantas dalībniece,- viņš sabužināja manus matus un iegāja iekšā. Naidīgi uzmetu viņam skatienu, sakārtojot matus, bet iekšēji jutu mazu uzvaru gavilējam.



Ietinusies dvielī pēc vakariņām un atvēsinošās dušas, aizgāju līdz gultai un uzvilku naktskreklu. Atlaidusies lūkojos griestos un domāju, cik gan nteresants piedzīvojums jau ir izvērties.

Mana darba dzīve, vērojot klonētas personas, varēja sākties jau pēc dažām stundām.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000