Manos darba pienākumos ietilpa tik maz, ka likās – paliek smieklīgi. Jāpagatavo kafija, jāatnes ēdiens Kiarai un Džeidenam, jāaizstāj, ja kādam vajag kaut kur aiziet, un pavisam vienkārši jābūt klāt darba laikā, lai palīdzētu jebkurā jautājumā. Tomēr ar manu algu varētu nomaksāt trīs dzīvokļu īres pie Mūra kunga, kas lika man sajusties lepnai par sevi. Un darba laiks bija visu diennakti, bet tad trīs diennaktis brīvas. Sajutos, ka man teju maksā par neko. Uzliku savu parakstu uz darba līguma un pasniedzu to Mērijas sekretārei Žennai.
-Tagad vēl īres līgums,- sieviete man pastiepa vēl vienu papīru kaudzīti. Maksa mēnesī bija tikai nedaudz vairāk kā pie Mūra kunga, tomēr bija iekļauta gan elektrība, gan ūdens, gad gaisa kondicionieris un sildītājs ziemā, pat internets. Ja vajadzīga apkope, tad par to jāmaksā atsevišķi, taču tas likās kā tīrais sīkums. Dzīvoklis bija mans tik ilgi, kamēr srādāju Tehnoloģiju ēkas Radikālo eksperimentu novērošanas nodaļā vai kamēr pārvācos uz citu dzīvesvietu. –Tas arī viss,- viņa pasmaidīja, kad padevu papīrus.
Ārpus kabineta kādu preses idevumu šķirstīja Džeidens. Viņš bija atlaidies krēslā un uzlicis vienu kāju uz otras gluži kā dīvānā. Viņa piere bija mazliet satraukta.
-Viss?- viņš gandrīz pielēca taisnā pozā, kad ieraudzīja, ka skatos uz viņu.
-Jā. Tagad man vajadzīgs ir čips,- sacīju.
-Tur mums vajadzēs iet pie programmētājiem. Esi gatava ceļojumam?
-Esmu gan!- priecīgi noteicu un sekoju Džeidenam, kas iepriekš lasīto avīzi nometa atpakaļ uz žurnālu galdiņa. Viņš veda mani cauri koridoriem, nokļūstot lielajā vestibilā. Iesmējos, cik neveikli jutos sākumā, bet nu bija skaidrs, ka šī vieta ir domāta man.
Programmētāju nodaļa likās ļoti līdzīga, ar dažādiem koridoriem un vienādām durvīm bez roktura, kas veda pa labirintiem.
-Kā tu tiec visam cauri?- nesapratnē prasīju Džeidenam, kam durvis pavērās kā uz vārda. Jaunais vīrietis tikai iesmējās un atbildēja, ka viņam programmētājos strādā labākais draugs, kas parūpējies, ka Džeidenam iekļūšana noteiktās telpās nav problēma.
Mēs izgājām cauri koridoram, kur ar liftu uzbraucām uz augstāku stāvu un izgājam cauri durvīm, kur atklājās zāle ar datoriem, kas bija izvietoti lielā aplī uz paaugstinājuma, bet vidū milzīgs ekrāns, ko redzēja no visām vietām. Mans skatiens uzkavējās pie cilvēkiem, kas tur darbojās, bet mūsu ceļš veda mazliet tālāk kādās durvīs.
-Džej!- iesaucās kāds gara auguma vīrietis ar noskūtiem matiem, bet spīdīgo galvas ādu rotāja tetovējumu vijumi. Džeidens sarokojās ar vīrieti, kamēr es nopētīju diezgan mazo kabinetu ar zobārsta kabinetam cienīgu krēslu vidū, bet blakus plašs galds ar vairākiem ekrāniem, kas likās plānāki par papīru.
-Kent, šī ir Rīza. Rīza, šis ir mans labākais draugs Kents,- Džeidens mūs iepazīstināja, un es paspiedu roku Kentam.
-Asistente?- Kents vaicāja, skatoties uz mani, un es pamanīju, ka katra viņa acs varavīksnene ir citā krāsā – viena zaļa, bet otra brūna. Džeidens pamanīja, ka vēroju Kenta neparasto izskatu.
-Kents ir kā staigājošs eksperiments,- Džeidens iesmējās.
-Jā, jā,- Kents viņu iedunkāja un piegāja pie kāda skapīša, no kura izņēma aerosolam līdzīgu pudelīti. –Apsēdies,- viņš sacīja man un norādīja uz krēslu telpas vidū. Paklausīju un apsēdos uz tā malas. –Es domāju, ka tev labāk būtu atgulties,- viņš sacīja, satverot manu kreiso roku un pagriežot ar plaukstu uz augšpusi.
-Kāpēc? Vai tad čipu nevar iedot tā vienkārši?- saraucu uzacis un nemaz negrasījos atgulties.
-Tu viņai nepateici?- Kents pievērsās Džeidenam, kas stāvēja iepretim, sakrustojis rokas uz krūtīm un vērodams notiekošo. Kad Džeidens noliedzoši pamāja, Kents tikai pasmējās, -nu gan, vecīt.
-Ko nepateica?- apjukusi šaudīju acis no Džeidena uz Kentu.
-Čipu nevar iedot, bet gan ievadīt,- Kents uzpūta uz mana apakšdelnas aerosolu, kas sāka nelāgi dedzināt ādu. Izrāvu roku no viņa tvēriena.
-Ko tu ar to gribi teikt?- mana reakcija bija atbilstoša.
-Mums visiem rokā ir čips, kas ļauj iziet cauri atbilstošajām telpām. Nekas briesmīgs. Tevi klausīs visas durvis, kurām būtu jāklausa,- Džeidens zemā balss tonī sacīja un skatījās kā Kents darbojās ap galdu aiz ekrāna. Jutu, ka āda nopūstajā vietā kļuva nejūtīga. Pēc mirkļa arī Kents iznāca no moitoru ēnas, rokās turot melnu priekšmetu ar, šķiet, adatu galā.
-Tas nesāpēs,- Kents teica un spēcīgi satvēra manu roku. Gribēju atrauties, bet Džeidena galvas mājiens mani atturēja, un adata iedūrās manā ādā, neradot sāpes. Mirkli tā uzkavējās, bet tad Kents izvilka to laukā, atstājot sīku punktiņu, kam pavisam nedaudz spiedās cauri asinis. –Uzlīmē plāksteri un jau vakarā vairs neko nemanīsi,- viņš pameta ar galvu uz lielajam krēslam pievienotu galdiņu, kur atradās plāksteri un apsēji. Džeidens nemanot bija pienācis un paņēmis vienu plāksteri.
-Dod roku,- viņš teica, atplēšot iepakojumu un satverot manu delnu vēsajā plaukstā, liekot man sajust vieglu tirpoņu pār mugurkaulu. Plākstera pieskārienu gan es nesajutu. –Tā, lūk,- viņš teica pie sevis. –Vai tas ir viss?- Džeidens palūkojās uz Kentu, kas darbojās ap melno priekšmetu.
-Tas viss. Vakarā pie tevis?
-Man rīt jāstrādā,- Džeidens sacīja un pasniedza man roku, lai es varētu nokāpt, bet nevēlējos vēkreiz sajust skudriņas, tāpēc izlikos to neredzam un nolēcu zemē. –Sazvanīsimies,- Džeidens teica un palaida mani pa priekšu uz durvīm.
-Atā,- Kents vēl noteica. –Veiksmīgu pirmo darba dienu!
-Paldies,- pasmaidīju un sekoju Džeidenam atpakaļ uz dzīvojamo daļu.
