local-stats-pixel

Auxilium XII0

 123  0

Laiks bija mazliet nomācies, debesis pārvilcis ar biezu, pelēku segu, kurā varētu ietīties kā zīdainis. Vilku savus divus koferus pa gājēju ceļu cauri Tehnoloģiju ēkas parkam, un cerēju, ka mani patiešām kāds sagaidīs un aizvedīs vēlreiz tur, kur jābūt, jo pati es vairs neko nespētu atrast.

Uzvilkusi koferus pa nogāzi blakus kāpnēm, kas paredzēts invalīdu ratiņiem, un izgāju cauri automātiskajām durvīm, bet jau pēc dažām pēdām apstājos. Apkārt neredzēju nevienu pazīstamu seju. Pieļāvu iespēju iet to pašu garo ceļu cauri pagrabstāvam, bet tad sapratu, ka bez caurlaides netikšu. Iepriekšējās dienas identifikācijas karte bija derīga tikai vienai dienai. Aizvedu savus koferus līdz pirmajam soliņam pie avīžu statīva un noliku tur arī mugursomu, kamēr lūkojos apkārt, vai tiešām neesmu palaidui garām savu sagaidītāju.

Cilvēku, šķiet, bija mazāk kā iepriekšējā dienā, ēkā vairs nešķita kā skudru pūznī. Sēdēju uz soliņa ar saviem koferiem un iedomājos, ka viss izskatās līdzīgi kā lidoostā, ka gatavojos doties kādā nezināmā piedzīvojumā, kas biedē. Nezināmais mani reti ir biedējis, bet šis ir kā jauns sākums. Es ielidošu jaunā dzīvē ar cerību, ka tā būs mazliet veiksmīgāka par iepriekšējo.

-Piedod, ka kavējos,- man sacīja vīrieša balss. Pagriezu galvu un ieraudzīju Džeidenu, kas, šķiet, bija skrējis. –Mazliet aizgulējos,- viņš nopūtās un pasmaidīja. Kad viņš pagrieza galvu, lai ieskatītos pulsktenī, kas, milzīgs būdams, iekārts griestos, ievēroju, ka vīrietim mati nav tik vien atglauzti, bet tie ir saņemti sīkā mezglā sarp galvvidu un pakausi. Šodien Džeidens bija uzvilcis kreklu ar īsām piedurknēm, atklājot mākslu uz savām rokām.

-Man likās, ka vakardienu nosapņoju,- iesmējos un piecēlos, liekot plecos mugursomu un ķeroties klāt saviem koferiem, bet Džeidens pārtrauca mani darbībā.

-Es nogādāšu tos tavā istabā,- viņš sacīja un paņēma manus koferus aiz rokturiem. Problēmu sagādāja mana vēlme būt patstavīgai, bet es to pārvarēju, rokas jau bija paspējušas sagurt. Džeidens gāja man pa priekšu uz labo pusi, kas veda cauri kādai kafejnīcai.

Tehnoloģiju ēka man bija viens milzīgs labirints, bet es biju gatava to iekarot.

Džeidens, par brīnumu, mani līdz dzīvojamajam stāvam nogādāja, vien izvedot cauri diviem koridoriem, tāpēc o ceļu būs krietni vieglāk iegaumēt. Liftā mēs nepārmijām ne vārda, liekot justies neērti, bet brauciens, par laimi, bija pavisam īss.

-Klau,- ierunājos, kad tuvojāmies manai istabai. –Vai man nevajag identifikācijas karti? Kā es varēšu pārvietoties pa šiem koridoriem?

Džeidens apstājās, pie manām durvīm un pagriezās pret mani.

-Tu noliec mantas, iekārtojies, sakārtojies vai ko nu tev vajag izdarīt, un tad atnāc pie manis, es tevi aizvedīšu pēc čipa,- viņš pasmaidīja. –Mans dzīvoklis ir trešās durvis šajā pusē, starp mums ir divas istabas,- viņš norādīja. Velti, jo es skaidri atcerējos, kur viņš dzīvo. –Vai atceries kā darbojas ieeja?- viņš viltīgi pasmaidīja.

-Redzēsim,- iesmējos un pieskaros savām duvīm gluži kā iepriekšējā dienā. Tās ar īsu klikšķi atvērās, liekot man uzvaroši pasmaidīt. –Paldies,- uzsmaidīju Džeidenam.

-Vienmēr laipni,- viņš atkal paņēma manus koferus un ienesa iekšā. –Gaidīšu tevi,- viņš sacīja un vēlreiz uzsmaidīja.

-Paldies,- pamāju aizejošajam vīrietim un aizvēru durvis. Dzīvoklis izskatījās plašs un ērts. Es novilku kedas, atstājot tās pie durvīm, un steidzos iemēģināt istabas paklāju, kas tik mīksti apņēma basās kājās. Pēc tam ielēcu gultā, saprotot, ka tā ir viena no ērtākajām gultām pasaulē.

Pārlaidu acis istabai un redzēju plauktiņu blaus televizoram, kur glīti savietot fotogrāfiju rāmīšus. Izlēcu no gultas un devos pie kofera, kur ieliku ģimenes fotogrāfiju un vienu ar Tanju vidusskolas izlaidumā. Tad es vēlējos pārbaudīt virtuvi, vai man nevajadzētu doties ieprikt šķīvjus un dakšas, jo itin neko nebiju paņēmusi līdzi. Mrikli centos saprast, uz kuru pusi atverās skapīši, bet tas tas pavisam viegli pavērās uz augšu, atklājot dažus šķīvjus, bļodas un tasītes. Zem izlietnes bija atkritumu grozs, bet daudzi skapīši stāvēja tukši. Arī ledusskapī nebija ne miņas no ēdiena.

Ievilkusi istabā visus koferus un somas, atvēru skapi, kur jau atradās daži drēbju pakaramie, atkal jau atvieglojot man dzīvi.

-Te laikam viss jau ir sagatavots,- nosmējos un sāku izlikt apģērbu, izdomājos, ka vēl gribu pārgērbt ērtākas drēbes. Sienas pulkstenis lēni tecēja uz priekšu, un, kad jau biju izlikusi tos dažus apavu pārus, sapratu, ka mans vēders teju kliedz pēc ēdiena.

Pirms iešanas pie Džeidena ieskatījos koridora spogulī un piekārtoju viļņotos matus. Atlika vien parakstīt darba līgumu, izprast visus savus pienākumus un dabūt čipu, kas ļaus pa Teholoģiju ēku pārvietoties brīvi un bez pavadoņiem.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000