Māja bija neticami liela, neviens nekad nesaprata, kāpēc es neļauju vecākiem sevi finansiāli atbalstīt. Mans tēvs jau gadiem ilgi bija bankas direktors, bet mamma kā hobiju bija izveidojusi skaistumkopšanas salonu. Nauda viņiem nāca griezdamās, bet mana sirdsapziņa liedza to ņemt no saviem vecākiem, kas visu mūžu grūti strādājuši, lai nokļūtu tur, kur atradās, vismaz tētis. Viņš vienmēr teica, ka esmu viņa meita ar viņa raksturu. Manā dabā bija darīt lietas pašai, lai gan darba meklējumu pieredze beidzās ar to, ka teju padevos kārdinājumam atgriezties mājās, kur mana istaba vien bija divas reizes lielāka par dzīvokli pie Mūra kunga.
-Čau!- kad aizvēru parādes durvis, redzēju jaunāko māsu nākam lejup pa galvenajām kāpnēm. –Ko tu te dari?
-Atbraucu ciemos. Es dabūju darbu,- lepni pasmaidīju un reizē ar Klensiju devos uz dzīvojamo. Māsa, šķiet, vismaz reizi nedēļā vienu dienu pavadīja mammas salonā, tonējot ādu un balinot matus. Viņa vienmēr tika uzskatīta par cilvēku, kam rūp tikai savs izskats, bet patiesībā vecāki arī Klensiju audzinājuši kā strādīgu un gudru cilvēku.
Caur dzīvojamās istabas logu lēni uz stikla galdiņa atspīdeja rietošie saules stari, rotaļājoties ar stikla vāzēm un dekoratīvajiem akmentiņiem. Māsa no neliela skapīša paņēma divas krūzes un ielēja tēju no kanniņas, kas stāvēja uz neliela tualetes galdiņa pie kamīna.
-Kur darbs?- viņa vaicāja, pasniedzot man krūzi. Būdama piecus gadus jaunāka par mani, dažreiz likās, ka viņa ir vecāka, jo auguma ziņā gandrīz galvas tiesu pārsniedza mani, arī pēc sejas es sev bieži vien atgādināju bērnu.
-Es pastāstīšu, kad atnāks mamma. Kur ir tētis?
-Karrā. Sapulces un semināri, kā jau vienmēr.
Tajā pašā brīdī arī plašājās durvīs parādījās mamma ar glīti ieveidotiem matiem un smaidu uz sejas. Īsais augums, ko biju mantojusi, viegliem soļiem tuvojās mums un apsēdās uz dīvāna iepretim man. Viņa, šķiet, bija visskaistākā sieviete pasaulē ar gaišajiem, viļņotajiem matiem un smalkajiem seja vaibstiem. Dažbrīd cilvēki domāja, ka mamma ir mana un Klensijas māsa.
-Tētis esot otrā valsts galā, tāpēc jaunumus pateikšu vispirms jums,- noliku tējas krūzi uz galda un apsēdos taisni kā skolas solā. –Esmu pieņemta darbā. Šodien bija pārrunas, rīt es pārvācos un parīt uzsāku savas darba gaitas.
Mamma iešķībi uz mani paskatījās.
-Vai neko nesasteigsi?- Klensija izteica mammas šaubas vārdos.
-Domāju, ka nē. Jau ilgi cīnījos, un nu ir mana iespēja. Tiklīdz sajutīšu ko nelāgu, pazudīšu no tās iestādes ar galiem.
-Kur tu strādāsi?- mammas acīs joprojām bija šaubas.
-Tehnoloģiju ēkā,- izteicu, sajūtoties kā svarīga persona, kas izpelnījusies īpašu cieņu, lai gan vēl neko tur nebiju darījusi.
-Nē!- šķiet, mamma nobālēja. –Ko tu tur darīsi?
-Es būšu radikālo eksperimentu novērotāju asistente, kas palīdzēs ar pienākumiem tikt galā maniem kolēģiem.
-Nekādā gadījumā!- mamma piecēlās kājās un ap sevi ciešāk savilka adīto jaku, pagriežoties pret rietošo sauli.
-Kāds eksperiments?- Klensija vaicāja.
-Jums ir jāapzvēr, ka nevienam neminēsiet ne vārda!- skatījos te no mammas uz Klensiju un otrādi. –Tas ir tik slepeni, ka man var draudēt galvas nociršana.
-Mūsu ģimenes noslēpumi ir puspilsētas vērtībā. Stāsti!- māsa mudināja.
-Mēs novērosim k...
-Rīza, tu nekādā gadījumā nestrādāsi tajā iestādē! Es tev kategoriski aizliedzu!- mammas seja no baltas kļuva par sārtu, pārtraucot mani teikma vidū. Viņas balss pacēlās teju kliedzienā. Tāda viņa bija tikai toreiz, kad salonā izlēju kafiju uz svarīgākajiem dokumentiem viņas mūžā.
-Kāpēc?- nesapratu.
-Neuzdod stulbus jautājumus un piezvani atbildīgajai personai! Tu tur nestrādāsi vai aizmirsti par to, ka esmu tava māte!- mammas dusmas tikai pieauga ar katru manu vissīkāko spurošanos pretī.
-Es nesaprotu! Pēdējos četrus gadus esmu pieņēmusi lēmumus pati, kas tev liek domāt, ka klausīšu tevi tagad?- arī manī sāka virmot neapmierinātība un spītība.
-Tu tur nestrādāsi!
-Un kā vēl strādāšu!- uzrūcu mammai, paķēru savu rokassomu un izsteidzos ārā no mājas, cik ātri spēdama, gāju uz tuvāko sabiedrisko transportu, jo taksometru vairs nespēju atļauties. Ceļš veda vairākus kvartālus, ļaujot man izsist visas dusmas pret asfaltu. Kāda velna pēc lai mamma tā reaģētu?
Saule jau bija norietējusi, metot manu ēnu tieši pretīm, ļaujot man dusmās to mīdīt. Vakars kļuva arvien vēsāks, liekot man domāt, ka jāsāk vilkt siltākas drēbes. Manu prātu nepameta mammas reakcija, lai gan vēl tik daudz bija jāizdomā par līdzi ņemamajām lietām un jauno darbu ar jaunajiem cilvēkiem un savādo eksperimentu.
Lēni pie manis piestāja kāda svaigi pulēta, tumša automašīna, liekot manai sirdij savādi notrīsēt. Tās spīdīgais logs nesteidzīgi nolaidās.
-Es jau domāju, ka tā esi tu,- vīrietis mašīnā sacīja. –Vai vajag aizvest?
paldies, ka veltīji savu laiku!