local-stats-pixel

Auxilium V0

 136  0

Kiara mani ieveda nelielā telpā, kuru automātiski piepildīja balta gaisma. Grīdu vairs neklāja pelēks linolejs, bet paklājam līdzīgs segums. Telpai sekoja durvis, un tiku vesta tālāk.

Nākamā telpa bija līdzīga dzīvojamajai istabai ar krēslainu gaismu, bet bez logiem. Gar vienu sienu plaši atradās tumšs, pēc skata ļoti ērts dīvāns, bet tam tieši pretī milzīgs ekrāns, kur, šķiet, tika pārraidīta kāda filma. Vienas no durvīm pavērās, un istabā ienāca kāda sīka auguma apaļīga sieviete ar kūpošu krūzi rokās un devās apsēsties uz dīvāna, pamājot Kiarai.

-Tā ir Kristinē, viņa atbild gan par mums kā ārsts, gan kā ēdiena sagādātāja. Mūsu nodaļa reti dodas uz kafejnīcu augšstāvā.

-Un kas esi tu?- palūkojos uz Kiaru, kas paņēma kādu grāmatu no tējas galdiņa un ielika lielā plauktā pie citiem sējumiem.

-Te ir izklaidējoša literatūra,- viņa sacīja. –Esmu novērotāja un fiksētāja. Aizvedīšu tevi pie Marijas,- Kiara teica un iegāja durvīs starp dīvānu un ekrānu, atstājot Kirstinē skatoties kādu pārraidi.

Atkal koridors, tomēr krietni dzīvīgāks. Visā garumā bija redzami vismaz pieci cilvēki, cits atkal ģērbies baltos halātos, cits teju pidžammā. Sekoju Kiaras lielajiem soļiem līdz tie apstājās pie vēl vienām neizteiksmīgām durvīm, kuram pretī bija ierīkots lifts. Viņa pielika savu delnu pie kāda neliela kvadrāta durvju labajā pusē un tās uzreiz atvērās. Iegājām telpā ar daudziem krēsliem un galdiņu, kas pārklāts žurnāliem, atgādinot ārsta uzgaidāmo telpu.

-Marija ir Novērošanas nodaļas direktore un galvenā eksperimenta vadītāja tieši tam, kur tu esi pieteikusies,- Kiara skaidroja. –Pagaidi te, kamēr es pateikšu, ka esi ieradusies.

Pamāju ar galvu un noskatījos, kā viņa pazūd aiz vēl vienām automātiskajām durvīm. Pārlaidu skatienu galdam, kur tur viss bija klāts ar zinātnes žurnāliem vismaz trijās valodās. Intereses pēc paņēmu vienu glancētu sējumu un pāršķirstīju, uzduroties rakstam par Tehnoloģiju ēku. Papētīju dziļāk tā fasādes fotogrāfiju, mēģinot saprast, kur atrados, taču bez panākumiem, zināju vien, ka esmu Dienvidu spārnā, jo tā teica sieviete informācijas centrā. Kamēr lasīju rakstu par to, cik daudz nezināmu lietu ir par šo iestādi, atgriezās Kiara.

-Tās visas ir muļķības,- viņa iesmējās un sakrustoja rokas, -to, kas te notiek, zina vien tie, kas te strādā,- jaunā sieviete stāstīja. –Nāc, Marija tevi gaida.

Kiara mani ielaida automātiskajās durvīs, kur pavērās gaiša telpa ar augstiem griestiem un balkonu, kur gāja kāds vīrietis, sarunājoties ar sievieti. Abiem rokās bija melnas mapes. Visu apakšdaļu klāja galdi ar kompjūteriem un stikla siena, uz kuras pusi tiku vesta. Mani ieskāva viegla rūkoņa.

-Tas ir Marijas kabinets,- uz stikla nodalījumu norādīja Kiara. –Pieklauvē un gaidi, kad viņa pamās.

-Paldies,- teicu jau aizejošajai Kiarai. Uzkāpu pa pakāpieniem uz paaugstinājuma un pieklauvēju pie stikla durvīm. Aiz tām pie kārtējā kompjūtera sēdēja sieviete ar taisniem, pelēkiem matiem un baltām drēbēm, taču no attāluma nespēju noteikt, cik viņai varētu būt gadu.

Pakrūte kņudēja, liekot man atcerēties, ka esmu uztraukusies.

Marija otrpus stiklam pamāja, un es atvēru, šķiet, vienīgās durvis ar rokturi.

-Labdien,- sacīju sievietei. Viņas kabinets, atšķirībā no visas zāles, bija tik kluss, ka likās, ka manas ausis ir aizkritušas.

-Rīza?- Marija noņēma brilles no acīm, ļaujot man saskatīt grumbas zem viņas acīm. Sieviete bija vismaz piecdesmit gadus veca, bet viņas figūra, cik to varēju saskatīt, kad viņa piecēlās man pasniegt roku, bija krietni labāka par manu.

-Jā. Esmu ieradusies, atsaucoties uz sludinājumu,- nervozitāte manā balsī bija jūtama pavisam skaidri.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000