Izķemmēju viegli viļņotos matus un priekšējās šķipsnas atspraudu, lai tās netraucē sejai. Gribēju izskatīties pieklājīgi, bet ne lietišķi, tāpēc uzvilku melna džnsa bikses. Rokassomā drošības labad ieliku savu iepriekšējo darba vietu un zināšanu uzskaites kopiju.
Pirms došanās prom no dzīvokļa, atvēru aizkarus, ļaujot saulei noglāstīt manu seju.
-Petrovas jaunkundz!- slēdzot ciet durvis, aiz sevis dzirdēju veca vīrieša balsi. –Termiņš strauji tuvojas beigām!
-Es zinu, Mūra kungs,- mazliet noliektu galvu, mazliet nokaunējusies pagriezos, ieliekot dzīvokļa atslēgas somā. Sirmgalvainais, apaļīgais vīrietis lika visiem uzvesties pedantiski, lai gan pats bija haosa iemiesojums. Viņš pazuda aiz sava dzīvokļa durvīm, atbrīvojot manu ceļu uz kāpnēm.
Deviņpadsmitajā gadsimtā būvētā sarkanā ķieģeļu māja palika man aiz muguras, kad ar taksometru devos vienā no biedējošākajiem piedzīvojumiem – darba intervijā. Dziļi ieelpoju un lēni izelpoju, noliekot rokas uz saviem ceļiem, lai tās tīcētu pēc iespējas mazāk. Skaitīju no viens līdz desmit, aizmirstot visu, ko biju teikusi iepriekšējās darba intervijās.
-Es tuvāk nevaru piebraukt,- šoferis sacīja manāmi lauzītā valodā.
-Paldies,- caur mazo spraugu padevu banknoti un izkāpu ārā pārsteidzoši siltajā dienā.
Visu tautā iesaukto Tehnoloģiju ēku ieskāva māklīgi veidots parks, kur koki auga precīzās paralēlēs tieši gar asfaltēto gājēju ceļu. Gaiši pelēkā ēkā ar milzīgiem logiem centrālajā daļā un mazākiem logiem sānos stalti slējās man pretī aiz strūklakas. Reiz vidusskolā mums bija eksukrsija uz Tehnoloģiju ēku, no kuras atceros apbrīnojami maz – ēkas arhitektūra ir veidota kā H būrts, lai visas nodaļas būtu atdalītas, bet tomēr atrastos kopā. Radikālo eksperimentu veikšanas nodaļa, Radikālo eksperimentu novērošanas nodaļa, Medicīnas un farmācijas nodaļa un Programmēšanas nodaļa.
Nekad nebiju domājusi, ka šajā teju aizliegtajā vietā vairs kādreiz atgriezīšos. Tikai „Pasemas Vēstīs” dažreiz varēja uzzināt par notikumiem Tehnoloģiju ēkā, bet arī tad informācija bija teju kā no sūkļa izspiesta. Negaidīti apzinājos, ka vieta ir daudz noslēpumaināka kā jebkad biju iedomājusies.
Soļi arvien tuvināja mani centrālajai ēkas daļai, un divas no daļām ieskāva mani vēsā ēnā. Tehnoloģiju ēka šķita lielāka nekā es to atcerējos.
Automātiskās durvis pavēra gaišu vestibilu ar plašiem logiem pretējā pusē, ielaižot saules starus un ļaujot tem rotaļāties spīdīgajās virsmās. Vestibils šķita milzīgs vairākos stāvos, kas izpaudās ar, liekas, grieztos iekarinātiem stāviem. Plaša vieta ar mīkstiem krēsliem un plauktiem ar laikrakstiem, kafejnīca, un liels ekrāns ar informācīju. Apkārt staigāja cilvēki, daži baltos halātos, daži pavisam ikdienišķās drēbēs. Cits sarunājās un smējās, cits nopietnu grimasi nelikās ne zinis par apkārtējiem.
Ēkas pirmā stāva plānojums. Informācijas daļa bija tieši virs kafenīcas tiltam līdzīgajā veidojumā, bet uzreiz nevarēju saprast, kā tur iespējams tikt.
-Vai varu kā palīdzēt?- kamēr pētīju vietu, kur vajadzēja būt informācijas daļai, no mugurpuses ierunājās kāda patīkami vīrišķīga balss. Pagriezos, sev pretī ieraugot jaunu vīrieti, mazliet garāku par mani, maisot kafiju vienreiz lietojamajā krūzē. No viņa garenās sejas pie galvas bija atglauzti mati.
-Umm... jā. Kā var tikt uz... turieni?- ar plaukstu norādīju uz otro stāvu.
-Tur malā ir kāpnes, tepat ir lifts,- viņš norādīja netālu no informācijas ekrāna.
-Muļķīgi no manas puses nepamanīt,- sajūtoties mazliet dumji, pasmējos. –Paldies!- uzsmaidīju simpātiskajam vīrietim, kas pamāja ar galvu un pagāja man garām. Sapurinājos un gāju uz liftu. Pagāja neveikls mirklis, kamēr sapratu, ka lifts darbojas ar skārienjūtīgiem ekrāniem, bet, par laimi, savā lifta piedzīvojumā nesatiku nevienu personu, kas uz mani skatītos kā uz neveiklu kucēnu.
