Auxilium (19)9

Sēdēju mazajā virtuvītē un centos atrast katru kaut sīkāko iemeslu, lai tur arī paliktu, bet tie jau sāka aptrūkties – plaukti bija sakārtoti, ledusskapī vairs nebija ne grama veca ēdiena, bet visas virsmas spīdēja.

Kiaras pirmītējā uzvedība mani krietni samulsināja, liekot pārcilāt prātā jebkuru domu, kur Džeidenam bija vīrieša loma, ne kolēģa. Viņas savādā uzvedība sāka likties pa vietām, apliecnot, ka Kiara jau pirms manis bija ieskatījusies Džeidenā. Sabužināju savus matus un nolēcu no virsmas blakus izlietnei, kas kalpoja kā krēsls. Ķermenī kūsāja adrenalīns, ieviešot prātā vēlmi strādāt, un ne tikai apkalpot Kiaru un Džeidenu, bet arī vērot cilvēkus ekrānā.

Šķiet, tas bija klikšķis, kad mana cilvēcība atkāpās par soli.

Novērošanas kabinetā valdīja krēslaina atmosfēra. Fonā klusi skanēja mūzika, Kiara bija atlaidusies krēslā un aizvērusi acis, kājas uzcēlusi uz darba galda, bet Džeidens švīkstināja pildspalvu kādā mazā pierkastu blociņā. Kad iegāju kabinetā, izliekos, ka man vajag kaut ko no dokumentu plaukta, un, lai neatgrieztos uz krēsla tukšām rokām, paņēm baltu papīra lapu, pildpsalvu un mapi pamatam, devos atpakaļ un apsēdos uz kāpnēm iepretim ekrānam, pamanīdama, ka Džeidens mani vēro. Izlikos nemanām viņa sarauktās uzacis, un lūkojos ekrānā uz guļošajiem cilvēkiem, kuri atkal izskatījās kā līķi.

Pavērsu skatienu pret tukšo lapu uz saviem ceļgaliem un aizēru acis, atsaucot atmiņā viņu iepriekšējo sarunu.

-Kur viņi šobrīd tiek turēti?- pārsteidzu Džeidenu ar savu ierunāšanos.

-Mm... netālu. Kāpēc vaicā?- viņš minstinājās.

-Kur ir netālu?- skatījos ekrānā, kur bija ieslēgti tikai tie video, kur varēja redzēt telpas ar guļošajām personām. Ne miņas no dzīvības.

-Mūsu nodaļai ir liels, norobežots zemes placis meža vidū, par kuru Pasemieši nezina,- Džeidens sacīja un vēroja manu reakciju uz viņu sacīto.

-Cik droši norobežots?- veidoju savā galvā puzli no kolnu žestiem, murmināšanas un intelģences.

-Viņi nožogojumu neredz, tas ir kā stikls, kupols. Kāpēc tevi tas interesē?- Džeidens mani pētīja ar aizdomām.

-Man ir kāda teroja,- sāku skricelēt uz papīra līnijas. Žesti ar plaukstu vicināšanu, debespušu vērošana...

-Kāda teorija?- vīrietis piecēlās un plašiem soļiem pienāca pie kāpēm un apsēdās pakāpienu augstāk. Pār muguru pārskrēja nevēamas skudriņas.

-Nav svarīgi,- salocīju papīra gabalu un iestūmu bikšu aizmugurējā kabatā, pieceldamās kājās. Jutu Džeidena pētošo skatienu, bet izlikos to nemanām un devos nolikt mapi atpakaļ plauktā. Vīrietis vēl turpināja sēdēt uz pakāpieniem, un es izbaudīju viņa skatienu uz sevis. Varbūt Kiarai bija kaut kas pret Džeidenu, tomēr tas neliedza man iedomāties vīrieša rokas uz saviem gurniem, strauji pievelkot mani tuvāk savam augumam. Sapurināju galvu un aiz matiem paslēpu nodevīgo smīnu.

-Ja tev ir ko teikt par viņu uzvedību, dari to. Mēs esam atbildīgi par viņiem. Ja viņiem kaut kas notiks, ar mums ir cauri,- Džeidens piecēlās kājās un sakārtoja svas bikses.

-Kad būšu droša, pateikšu,- uzsmaidīju viņam kolēģu cienīgu smaidu. Vīrietis izgāja laukā no kabineta, atstājot mani ar iemigušo Kiaru, kas ļāva netraucēti darboties. Nopētīju katras mapes muguriņu, cenšoties atrast informāciju par laiku, kad kloni atrdās izolācijā. Izvilku apjomīgu sējumu melnos vākos, kur uz muguriņas bija rakstīts Senna (22-054). Senna bija tā, kas pateica, ko vēlās suns, atminējos. Apsēdos uz kāpnēm un atvēru vākus. Pirmajā lapā bija viņas fotogrāfija un informācija par veselības stāvokli, tomēr man medicīna bija sveša. Šķīru lapas uz priekšu, līdz uzdūros psihologa slēdzienam. Ar pirkstu slīdēju pāri lapai, cenšoties noķert ko svarīgu, līdz acīs iekrita kāds teikums. Sāku lasīt dokumentu no sākuma, kur bija minēta viņas noslēpumainība un klusēšana. Pašķīru lapu, kur bija ievetoti Sennas zīmējumi, kur bija uzzimēts cilvēks, bioloģiska sirds, mežs. Es vēroju precīzos zīmējumus, kur katra līnija bija pārdomāta un ne nejauša. Atgriezusies pie psihologa rakstītā, uzmeklēju teikumu.

„Senna, pirmo reizi paņēmusi lapu un zīmuli, sāka zīmēt precīzas kontūras. Paciente nekad nav redzējusi cilvēka sirdi vai kokus, tikai cilvēkus.”

-Es mīlu brīvību?- pie sevis nočukstēju, vērojot zīmējumu. Atminējos mākslas stundas skolā, kur mums mācīja simbolus, un te es tos redzēju. Vēlējos šķirt tālāk lapas, bet kabinetā ienāca Džeidens, pārāk stipri aizvērdams durvis un pamidonot Kiaru. Aizcirtu mapi un pēc iespējas neuzkrītošāk devos to atlikt vietā.