local-stats-pixel

Aukstums (87)6

 389  0

Aukstums (86)

Puisis nopūšas un ieskatās man acīs.

-Es tevi gribēju aizvest izklaidēties. Visas šīs dienas mēs esam tā trenējušies, ka tu esi pelnījusi atpūtu.

-Tiešām? – es pavīpsnāju. – Šodien treniņu zālē tā nelikās.

-Tad tu nebiji, bet tagad esi. – Viņš man uzsmaida.

-Kur mēs ejam? – Es sakrustoju rokas uz krūtīm par zīmi, ka tik viegli viņš bez paskaidrojumiem neizspruks.

-Uz nelielu vietiņu, kur mums patīk atpūsties, - viņš paskaidro.

-Konkrētāk?

-Bļāviens, Dī.

-Es nekur neiešu, kamēr tu nepateiksi kur.

-Uz kādu slepeno bāru Džungļi. Tur var nedaudz relaksēties. Dī, - viņš pienāk man tuvāk un saņem manu seju savā plaukstā, - ar tevi viss būs kārtībā, es tev nedarīšu pāri un ar mani tu esi drošībā arī no citiem, labi?

Es pamāju ar galvu. Es nejūtos tik droši kopā ar Āronu, kā jutos ar Roju, bet tā kā mani instinkti ir nepareizi, tad ar šo puisi es tiešām varētu būt drošībā.

-Vēl viens jautājums, kāpēc mums bija jāizlavās? Vai tad jums nav atļauts iet kur un kad vēlaties?

Puisis iespurdzas. – Kā tad. Mums ir ļoti stingri noteikumi, lai gan ja grib izlavīties, tad visi zina, kas ir labākais laiks. Arī paši sargi.

-Skaidrs. – Es paloku galvu.

-Tagad varam iet? – Ārons nepacietīgi jautā.

-Jā.

Puisis saņem manu roku un ved mani uz priekšu tumsā. Mēs klusējam, bet tas ir patīkams, nevis nospiedošs klusums.

Pēc kāda laika, ceļš sāk vest augšup, un es saprotu, ka mēs tuvojamies virszemei. Turpat ir arī dzelzs kāpnes, pa kurām pirmais kāpj Ārons un atver lūku uz virszemi, es viņam sekoju. Nudien nesaprotu, kāpēc nevarētu vienkārši iet tāpat vien pa zemi, bez iešanas cauri pazemei.

Ārons atkal satver manu plaukstu un ved mani pa naksnīgo ceļu uz priekšu. Nekad neesmu bijusi šajā Morisonijas daļā, tāpēc man ir vien jāuzticas Āronam.

Vēl pēc kādām desmit minūtēm, esam nonākuši pie nelielas būdas ar uzrakstu – Džungļi. No tās skan troksnis un blakus ir sapulcējušies vairāki cilvēki. Ārons pieiet pie vīrieša, kas stāv pie durvīm ar sakrustotām rokām. Ārons parāda viņam kaut kādu kartiņu un vīrietis pamāj ar galvu. Kad es cenšos puisim sekot, vīrietis mani aptur.

-Viņa ir ar mani, - Ārons uzrūc.

No manis tiek noņemta roka un arī es tieku ielaista iekšā bārā.

Manām acīm paveras skats, kādu parasti var redzēt bāros. Telpa ir pilna ar cilvēkiem, kas sēž pie letes un ar galdiņiem, kas izvietoti pa telpu. Skan klusēta mūzika un telpā valda dūmaka no cigarešu dūmiem. Es kāri ievelku gaisu plaušās un sataustu jakas kabatā paslēpušos cigarešu paciņu.

Mēs ar Āronu aizejam apsēsties pie viena no brīvajiem galdiņiem. Pie mums drīz vien pienāk viesmīle ar rozā matiem un ļoti īsu kleitu.

-Sveiks, Āron, - viņa nosaka un uzpūš rozā košļenes burbuli. – Ko pasūtīsiet?

-Divus alus, - puisis viņai piemiedz ar aci.

-Tūlīt, - viņa nosaka un aiziet prom uz savām rozā augstpapēžu kurpēm. Es jau viņu sāku ienīst.

Izvelku no kabatas cigarešu paciņu, un izņemu cigareti no paciņas, kad Ārons mani aptur, uzliekot savu roku uz manējās.

Es uz viņu paskatos.

-Nevajag, man ir kaut kas labāks. – Puisis ieliek roku kabatā un nelielu paciņu ar zaļiem augiem.

-Vai tad te drīkst? – Es cenšos noslēpt savu sajūsmu.

Puisis demonstratīvi paošņā gaisu. Es izdaru to pašu. Tagad man ir skaidrs, kas tika piejaukts cigaretēm. Neesmu zālīti pīpējusi kopš tās dienas, kad tika nogalināts Stīvs un kad es satiku

Roju.

-Pīpēsi? – Ārons man prasa.

-Kā citādi.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
12 avatars12

Kā vienmēr, ideāli! 😍 Kad nākamā?

 0  0 atbildēt
Perfekti 😍
 0  0 atbildēt