http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-85/741524">Aukstums (85)
Kad sestdienas vakarā grozos gultā, esmu galīgi pārgurusi. Šodien visu dienu Ārons mani nodarbināja gan ar tuvcīņu, gan nažiem, gan pistolēm. Šauju es arvien labāk, nažus metu viduvēji, bet pašaizsardzībā, cīnoties ar Āronu, izgāžos. Cīnījos arī pāris raundus ar Rozu. Un vienreiz pat uzvarēju. Šodien, tāpat kā vakar, visiem bija jātrenējas. Rīt Mikaels novērtēs mani un pateiks, vai es varu doties cīnīties. Šodien es tikai visu mēģināju atkal un atkal. Mani nemācīja tikai Ārons, bet arī daži citi pienāca sniegt padomu. Šķiet, ka, noliekot medaļu vietā, esmu izpelnījusies vispārēju cieņu un mani vairs neuztver kā lieku bagāžu. Man sāp visi muskuļi un sūrst zilumi un nobrāzumi. Jūtos kā jēls un sadauzīts gaļas gabals. Es varu piecelties no gultas tikai tāpēc, ka man ir motivācija un mani uz priekšu dzen vēlme atriebties Džoisam. Nekas cits.
Tristens man blakus, jau klusi šņākuļo, bet es nevaru iemigt. Esmu pārāk uztraukusies. Rīt es uzzināšu, vai visiem maniem pūliņiem bija jēga. Vai es varēšu iet viņiem līdzi.
Es pagriežos uz otriem sāniem un nostumju no sevis segu. Tā ir auksti. Es uzvelku segu atpakaļ. Karsti. Pie sevis norūcos. Laikam nespēšu aizmigt.
Tad pie manām durvīm atskan klusi klauvējieni un es sastingstu. Nedomāju, ka mani kāds varētu meklēt. Uzmetu skatienu pulkstenim, kas rāda divas minūtes pirms pusnaktij Vai nav v vienalga.
Es pietraušos no gultas un klusi, tā, lai Triss nedzird, atveru durvis. Manā priekšā stāv Ārons. Es samiedzu acis.
-Ko tu te dari? – es viņam čukstu.
-Domāju, ka tu nevaru pagulēt, tāpēc piedāvāju tev izlavīties, - viņš man atčukst.
-Ko mēs darītu? Un kur?
-Tad redzēsi. Tev ir divas minūtes laika, lai izlemtu un sataisītos, jo pusnaktī mainās sargi, - viņš mani brīdina.
Vēl desmit sekundes es stāvu durvīs, nevarēdama izlemt, bet tad tikai pasaku Āronam. – Dod man pusminūti, - un aizveru durvis.
Es ātri uzrauju virsū bikses, jaku un zābakus, un esmu gatava iet Āronam līdzi. Lai, kur tas mani aizvestu.
-Tad beidzot, - nošņācas Ārons, kad iznāku no istabas. Puisis satver manu plaukstu savējā un sākt mani vilkt pa tumšo gaiteni uz priekšu.
-Kur mēs ejam? – es apjukusi jautāju. – Kāpēc mums ir jāizlavās?
-Ššš! – Viņš piespiež savu plaukstu manai mutei. Es sakniebju lūpas, bet neko nesaku. Ceru, ka Ārons neplāno mani nogalināt. Un ja plāno, tad es vismaz būšu spējīga cīnīties pretī. Mana uzticība nekad nav bijusi spoža, bet tagad tā ir pavisam iedragāta.
Mēs klusi lavāmies pa gaiteņiem, līdz nonākam līdz tai vietai, pa kuru es ienācu pirmo reizi. Tumsā redzu sargus, kas sargā eju, nozūdam uz otru pusi, kuras nācām mēs.
-Nāc, - Ārons nočukst. Viņš atlaiž manu roku un paceļ lūkas, kas ved pazemē, vāku.
-Kur mēs ejam? – es šaubīgi prasu. Ja nu tā ir pārbaude, vai es nepārkāpju noteikumus? Ja nu Ārons vēlas mani atturēt no iešanas pie Džoisa un iespundēt? Ja nu... Otra mana daļa vēlas iet viņam līdzi. – Kā es varu tev uzticēties?
-Nopietni, Dī? – viņš nošņācas, bet viņa acīs redzu pavīdam sapratnes atblāzmu un nelielu lepnumu.
Viņš pieceļas kājās, pievelk mani tuvāk un noskūpsta mani. – Šādi. Nu nāksi?
Par atbildi, es tikai nopūšos un ielien lūkā. Šodien visu dienu slapstījāmies, jo negribējām, lai kāds uzzina par mums, bet mēs tāpat zinājām, ka mūsu draugi tāpat zina par mums. Slapstīšanās vienkārši bija aizraujoša. Ārons man seko un uzbīda lūkas jumtu uz mums. Es kāpju lejā pa aukstajām dzelzs kāpnēm dziļāk pazemē, kur kļūst aukstāks. Kad sasniedzu pēdējos pakāpienus, nolecu no kāpnēm un gaidu, kad zemē nokāps Ārons.
Kad viņš nonāk zemē, es beidzot atļaujos lietot savu balsi pilnā skaļumā un dusmīgi saku. – Tagad, es gaidu paskaidrojumus, Āron.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-87/741808">Aukstums (87)
