http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-72/739531">Aukstums (72)
Es strauji noreaģēju un metos pie zemes. Nazis pārlido man pār galvu. Es ātri pieceļos kājās.
-Kas pie velna, idiot? – es viņam uzbļauju. – Tu varēji man izdurt aci.
-Kaujā nav tādas lietās, kā atpūta. Tev ir jābūt modrai visu laiku, - viņš mierīgi paskaidro.
-Un kas būtu noticis, ja es nebūtu pieliekusies? – es viņam uzšņācu.
-Visticamāk, ka tev vienkārši paliktu vēl viens zilums. Naža asmens ir no koka ar neasu galu. Mēs tos izmantojam, lai trenētos izvairīties no nažiem.
Es nedaudz nomierinos, bet vēl joprojām esmu dusmīga. – Tu nevarēji pabrīdināt?
-Tad, kad tu būsi tur, neviens tevi nebrīdinās un neteiks – sagatavojies, Dī, es tūlīt metīšu nazi uz tevi, - puisis ironizē.
-Bet.. tāpat, - es nomurminu, saprazdama, ka viņam ir taisnība.
- Labi, tagad tu zini, kas sekos, vienkārši izvairies, cik labi tu vari. Lai zinātu, kur es metīšu, skaties uz manām acīm, jo es skatīšos tur, kur metīšu. Protams ir profesionāli, kas spēj precīzi mest ar aizvērtām acīm, vai skatīties citur un mest citur, bet lielākā daļa skatās uz to vietu, kur metīs. Protams, tad es varētu paredzēt, kur tu bēgsi un tāpat tev trāpīt, bet kā jau teicu, nažus reti kurš met tik labi. Šautenes ir nāvējošās un ar tām ir vieglāk rīkoties.
-Tad kāpēc es mācos mest ar nazi? – es nesaprotu.
-Ložu limits nav mūžīgs. Ja tev beidzas lodes un tev pretī stāv cilvēks ar pistoli, ja tev aiz jostas ir nazis, kuru tu proti mest, tad tu vari uzvarēt.
-Skaidrs, -es pamāju ar galvu. – Sākam?
Par atbildi, uz mani lido nazis.
Pēc ļoti nogurdinošas stundas, mani klāj vairāki jauni zilumi, bet esmu izvairījusies pat no diviem nažiem reizē, tomēr mans rezultāts ir labs.
-Un tagad es varu atpūsties? – es elsdama prasu.
-Jā. – Ārons viltīgi pasmaida.
-Tiešām nemetīsi uz mani? Par spīti tam, ka man vienmēr jābūt modrai? Un..
Es nepabeidzu teikumu, kad man nākas palēkt uz sāniem, lai mani neķertu nazis.
-Sasodīts, - es dusmīgi izgrūžu un paķeru nazi, kas man ir nokritis blakus. Daudz nedomājot es to metu Āronam virsū. Man par milzīgu pārsteigumu tas trāpa puisim pa vēderu un nokrīt viņam pie kājām. Viņš apstulbis skatās uz mani.
-Vai tu tikko man iemeti ar nazi? – viņš šokēti jautā.
-Tā izskatās, - es iespurdzos. – Māci mani, bet patiesībā nevari izvairīties no iesācējas mesta naža.
-Nu tu redzēsi, - Ārons norūc un sākt skriet man virsū. Man neatliek nekas cits kā bēgt, skrienot apkārt zālei. Pēc neilga brīža puisis mani noķer, cieši apvijot savas rokas man apkārt. Es sāku spirināties, lai tiktu vaļā.
-Tu redzēsi, kā mest man virsū nažus, - viņš aizelsies saka man ausī.
-Pff, tu vienkārši neizvairījies, - es ķircinu puisi.
-Es nebiju gatavs, - viņš attaisnojas.
-Citēšu tevi - negaidi, kad kāds teiks, sagatavojies, Āron, es tūlīt metīšu nazi uz tevi. – Kad to saku, plati smaidu un jūtos pārsteigta par sevi.
-Ļoti smieklīgi.
-Varbūt tagad atlaidīsi mani?
Puiša rokas sakļaujas ap mani vēl ciešāk. – Pat neceri, mācība numur trīs – tiec no manis vaļā.
Man ienāk prātā ideja. Es saļimstu viņa rokās un aizveru acis.
Puisis sastingst. – Dī, tev viss labi? – Viņš noraizējies prasa un atlaiž tvērienu tā, lai mani nespiestu, bet turētu, un pagriež pret sevi.
Es atveru acis un strauji izraujos no viņa rokām. – Muļķis, - es skaļi iesmejos un pabēgu pāris soļus no viņa.
-Nopietni? Tu atkal mani izjokoji? Kā tas ir iespējams? – viņš prasa.
-Es esmu talantīga. – Es piemiedzu viņam ar aci.
- Tagad gan tu saņemsi pēc nopelniem, - Ārons nopietni saka, bet viņa seju rotā smaids.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-74/739979">Aukstums (74)
